Janvāris
Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.
Viena vakara grēksūdze
Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.
Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.
Mans apaļais gadu desmits
Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es esmu domājusi.
Šis ir bijis notikumiem bagāts rudens. Pat paspēju izlidot ārpus Latvijas, bet tam pat vajadzēs atsevišķu bloga ierakstu, jo ceļojumi atstāj pozitīvas sajūtas, atmiņas un ilgošanos par vēl un vēl tādām dzīves iespējām. Es esmu kārtējos sevis meklējumos, to jau es cenšos gandrīz trīsdesmit gadus un pagaidām meitas, māsas, sievas, mammas loma ir uz palikšanu.
Par tiem saviem trīsdesmit runājot. Arī tie nav aiz stūra. Skaistajā lampiņu, rotājumu, pīrdziņu un apsniegotajā mēnesī man paliek apaļais trešais gadu desmits. Kāds jau man teica, ka pēc tam dzīve iet ar uzzviju un jaunu sparu. Šo paturēšu prātā un centīšos ticēt. Zinot, cik katram tas var būt dažādi. Un nē, šis skaitlis mani nebaida, jo būsim reāli, mūsdienās skaitlis ir tikai skaitlis. Viss ir atkarīgs no tā kā tu jūties tieši tajā brīdī un kā tu sevi nostādi, cik ļoti rūpējies par savām iekšējām vajadzībām un nododies plašāku zināšanu apgūšanai. Nu pagaidām liekas, ka kāds mani ir iesēdinàjis lielās šūpolēs un neļauj izkāpt laukā. Tikai tad vienā brīdī tās apstāsies un es nostāšos uz zemes ar pilnīgu saprašanu, ko es šeit daru, uz ko es tiecos. Es atceros, cik ļoti bērnībā domāju, ka mana dzīve ies pa tādu vienmērīgu taciņu ceļā uz mērķi. Un ejot pa to taciņu es pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā, satikšu savu mīlestību, pabeigšu mācības, aprecēšos, būs bērni, nu gaitu, kā jūs noprotat, kā ļoti pārzināmās vācu romantiskajās filmās, ko mana mamma skatījās otrdienas vakaros. Tad nu ar mani viss notiek/noticis ir visādi. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo man šie trīsdesmit gadi ir aizveduši līkločiem un uz kā pamata esmu sapazinusies ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem, ceļojusi, strādājusi, studējusi, līdzdarbojusies savā dzīves meksikāņu seriālā, ballējusies, raudājusi un dusmojusies, pārdzīvojusi, stresojusi un izdarījusi gana daudz stulbus lēmumus. No visa pa drusciņai. Un šis mans divdesmit devītais dzīves gadiņš ir bijis jaudīgs. Mēs iekārtojām dzīvokli kopīgi, dzimtsarakstu nodaļā viens otram solijām bezgalību, visās dzīves situācijās un pēc tam piedzima mazais Jurģītis. Mana meita ir mans dzīves lielākais skolotājs, bet Jurģītis ir mans siržu lauzējs. Kas par varenu gadu! Un nav bijis viegli, jo ienākot otrajam bērnam dzīvē, citas slūžas atverās. Esam strīdējušies un dusmojušies, ķīvējušies, mīlējušies, smējušies, apvainojušies, bet palikuši. Palikuši kopā un tie tikai pirmie deviņi mēneši. Un Marta. Ak Marta, mums ir īsts divgadnieks. Liekas, ka par to varētu veselu paragrāfu uzrskstīt, jo nu ir tas posms, ka bieži vien tu nesaproti kā rīkoties. Taisīt tādu histēriju kā viņa, smieties no kārtējas komiskās situācijas, jo ne tā pankūku esi sagriezusi vai dusmoties, ka pēc piecpadsmit minūtēm garas histērijas viņa var aizlēkāt priecīga tālāk, bet tu jūties, ka tavs jumts (tas kas uz galvas) aizlidos prom nezināmā ātrumā. Uhh, nu jā. Kā pareizi rīkoties šajā situācijā? Ir ieteikumi?