Decembri esi man vēlīgs

Vai ir bijusi sajūta, ka tu vienkārši peldi pa dzīvi. Es tā jūtos. Es peldu, nezinu kurā virzienā, bet straume mani nes. Tā kā nedaudz pazudisi, apmaldījusies, svešā filmā ar pazīstamiem aktieriem. Nu jau pēc teju mēneša man būs dzimšanas diena un es biju likusi tik daudz pozītivas cerības uz šo ciparu, trīs nulle. Varbūt lieki. Tulīt 31 un es necenšos būt upura lomā un ne viens jau nav vainīgs, viss ir atkarīgs no manis.

Nu jau vairāk kā divus mēnešus es meklēju darbu, šonedēļ izsūtīju deviņus CV, vakar viens piezvanīja un šodien divi atteica, jo man nav uzkrāta pieredze. Un ir grūti atrast par ko pasmaidīt un jūtu cik vīram ir grūti, jo viss ir uzkrauts uz viņa pleciem, neviens arī neliek justies vainīgam, bet tu neviļus tā jūties. Un es nebeigšu atkārtot to, ka visā visumā jau ir labi.

Mēs esam saģērbti, jumts virs galvas un ledusskapī ēdiens, un bērni smaida. Nebūtu jau jāsūdzas, bet dzīvē ir vajadzības ar caurām kurpēm, mūžīgo mašīnas remontu un citām ķibelēm. Un tad vēl svētki. Vai esmu stāstijusi to, cik man ļoti patīk svinēt svētkus. Cik man ļoti patīk pušķot, likt gaismiņas, aizmirsties sveču liesmās un radīt gaisotni. Un to neviens man neatņems. Radīsim noskaņu un šogad galvenā loma būs kopā būšanai. Kā man patīk dzirdēt bērnu pārsteiguma balsis un, kamēr Marta no ziemassvētku vecīša gaida šokolādes konfekti, bet Jurģis būs drošvien nodarbināts ar eglītes apgāšanu, tad arī dāvanām nav nozīmes. Un tagad tik jāliek cerības, ka šis visai mulsinošais gads tomēr kaut kā labi pārsteigs. Es likšu cerības uz decembri, es likšu cerības un centīšos visu uztvert vieglāk un savu pozitīvismu es nepazaudēšu nekur, tas ik pa laikam kā puķe noplaukst, bet tad atkal kā ar ūdeni aplieta parādās visā savā krāšnumā un spozmē.

Decembri esi lūdzu vēlīgs man un tarakāni lūdzu atrodiet mājas citur, nevis manā galvā. Es nesildīšu jūs savā azotē, bet ceru, ka sapratāt, ka laiks nu ir pazust.

 

Foto Zakomolkina.photography