Traģikomēdija

Vakar iedomājos, ka es varētu veselu traģikomēdija iestudēt, ko pēc tam ekranizēt uz lielajiem ekrāniem.

Sāksim jau ar 11.klasi. Tikko palikušajiem 18 gadiem, dzīves vārti vaļā, apziņa par nākotni 0. Un nākamajā momentā tas dzīves ritenis apgriezās un nonācu Skotijā. Kur piedzīvoju savu pirmo depresiju, saskāros ar panikas lēkmēm, bet ieguvu ļoti daudz zināšanas, draugus, fantastiskas atmiņas un bezgalīgi daudz piedzīvojumu. Pirmās neveiksmīgās attiecības, darba pieredzi un starp neveiksmes stāstiem, kādu sudraba maliņu. Tad reiz atbraucu uz veselu mēnesi paciemoties pie māsas Latvijā. Un āķis lūpā. Pēc dziesmu svētku apmeklējuma un veselu asaru jūru, plus neskaitāmiem vasaras piedzīvojumiem. Bija tikai viens variants. Jābrauc atpakaļ. Pēc gada 8.Martā 2014.gadā atbraucu atpakaļ. Pēc tam pusotru gadu vecākiem es neeksistēju. Viņi bija apvainojušies. Tajā brīdī vēk neapzinoties, cik tomēr bija vajadzīgs man viņu atbasts. Pēc tam man tika salauzta sirds un te nu biju pie savas sasitās siles. Apsolījos vairāk neiemīlēties. Līdz 2014.gada vasarai un Positivus, kur satiku savu tagadējo vīru. Jauni, skaisti, dzīves nenogurdinātie. Tā mūsu kopīgais ceļš sākās. Pienāca rudens un, lai gan rozā brilles vēl bija cieši iegulušās atstājot nospiedumus manā sirdī. Rudenī piedzīvoju nejauku situāciju, mani piekāva naktī pirms iestāšanās jaunā darba vietā. Un cik ļoti tajā mirklī bija vajadzīgs tas vecāku plecs.Naktīs dzirdu vēl tos skaļos kliedzienus atsitamies pret kāpņu telpas sienām. Bet noriju krupi, paraudāju un iestājos darbā, kur nu galīgi man neveicās, bet strādāt vajadzēja. Pēc nomainītiem darbiem, pēc labi pagājušā laika pieteicās Marta, tik skaists un satraucošs tas laiks, kad gaidi pirmo bērniņu. Ar Jurģi sanāca nodejot deju svētkus, dzīvojām kā nu varējām. Ar ikdienas likstām, priekiem un bēdām. Atnāca kovids. Nekomentēšu. Pa to laiku iestājos dienestā un ne kripatiņu neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Tas tagad ir ģimenes bizness, es smejos. Pēc tam zaudēju bērniņu sestajā nedēļā. Šīs sūrās sāpes paturēju pie sevis, jo tajā laikā paralēli pabeidzu koledžas kursu priekš darba, kaut kur tas prieks jāsameklē.  Sākās karš Ukrainā, kas nu jau trešo gadu iet un tajā brīdī sabruku tik ļoti. Ar bailēm un asarām lasīju, dzīvoju līdzi, baidījos pa mūsu drošību un rūpīgi gatavoju gaļas konservus pieliekamajā, ja nu kas. Dzīve turpinājās. Pieteicās Rūta un apgriezās dzīvi vēl jo vairāk. Karš paralēli turpinās. Un apzinoties to, ka ģimene ir manā lielākā laime un noteikti pats labākais, kas varēja notikt ar mani. Ik pa brīdim tā dvēsele klejo apkārt meklējot piepildījumu, sajūtās dažbried nedaudz vientuĺa, dažreiz nesaprasta Bet šis mans mini stāsts, ir tāds mazs pīkstiens šajā haotiskajā pasaulē. Pasaulē, kas ir tik mainīga. Komēdiju lielākie pārstāvji tagad sēž lielos namos, ģērbjas uzvalkos, sauc sevi par valstsvīriem un nenogurdināmi pazemo citus. Kā tādi skolas lielākie kaušļi. Biedējoši. Kā lai bērniem iemāca cieņu, ja tā uzvedās tādi svarīgi cilvēki. Vakar sēžot darbā mani atkal pārņēma tās sajūtas, kuras pirms trīs gadiem Ukrainas karam uzsākoties. Neziņa. Bailes. Kas notiks? Un patiesi atbildes nav. Tik pašam nodrošināt zināšanas par to, kā rīkoties. Un pie sevis galvā vislaik maļu, par tām trīs mazajām dvēselēm, kas jānosargā. Un ar vecākiem šo nevaru pārunāt, jo viņi ir absurdā burbulī iekļuvuši un patērē citus kanālus. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc ar viņiem tagad nekomucēšu. Tie ir un paliek mani vecāki, ar saviem putniem galvā. Un tā tā mana gaļas mašīnā griežas, joprojām nesaprotot to alku pēc varas. Alku pēc cilvēku dzīvībām, noliegt kādam brīvību. Nepieņemami.