Neziņa

Februāris ar veseliem trīs bloga ierakstiem! Neticās. Šis mēnesis mani pārbaudīja vairākkārt, ka nācās vien pie tukšas lapas piesēsties un izlikt savu šā brīža stāvokli. Februāris šķietami tāds pavasara piesaucējs, mīlestības piepildīts un pilns ar jauniem izaicinājumiem. Atkal iegrimt nostaļģiskās atmiņās par mūsu kāzu dienu, izdzīvot tās sajūtas atkārtoti un smaidīt no rīta līdz vakaram. Un par to skaisto dienu, kad satikāmies ar Jurģīti. Kā braucām uz slimnīcu skatoties nākotnei acīs, apzināties to, ka rītdiena nepavisam nelīdzināsies šodienai. Aklais randiņš, kas jau no paša pirmā mirkļa bija mīlestība ieskauts un nopulēts. Un darbs, tā pateicība par to, ka man ir kur iet. Kā piepildīt savu ikdienu un parūpēties par to, ka mums ir ēdiens uz galda. Tik ļoti man nozīmīgi pēc šiem četriem gadiem, kas pavadīti mājās ar mazajiem. Bet dzīvē ar bērniem neko īsti nevar paredzēt. Lieli vai mazi, tie paliek mūsu bērni un par viņiem mēs iesim un kritīsim, būsim blakus, sargāsim.

Un tā nu mana mammas sirds šajā mēnesī plīsa gan no laimes piepildītiem mirkļiem, gan no bēdām. Kad tikko darba apmācības sākās, es no sirds priecājos, ka man mājās ir divi brašuļi un iet uz dārziņu. Katra diena man ar jaunām zināšanām, ar fantastisku motivāciju celties rīta agrumā, padzert kafijas tasi un salikt mantas darbam, pēc tam celt bērnus, apģērbt un katrs braukt uz savu pusi. Kam darbs klātienē, kam no mājām, kam bērnudārzs. Februāra sākumā uzzinājām, ka Marta ir Covid 19 kontaktpersona un rezultējās ar to, ka Martai bija jāsēž mājās. Nu ja jāsēž, jāsēž. Vīram darbs no mājām, es vedīšu Jurģi. Par to vedāšanu būtu diezgan cieņpilns bloga ieraksts. Uhh, cik jautri mums gāja. Bet viss kārtībā, to laiku, lai nu kā, bet godam izturējām. Tad Martucis beidzot aizgāja uz dārziņu un šķiet viss nostājās ierastajās sliedēs.

Bet cik gan ļoti es biju maldījusies. Trešdienas rītā taisoties uz darbu pamanīju, ka pie Martas guļ tētis. Redziet, Marta mums guļ labi. Ja neguļ, tas nozīmē, ka kaut kas nav labi. Un tā arī bija. Temperatūra un caureja, Marta paliek mājās ar tēti. Visu dienu es pati jūtos kā uz nažiem, labi apzinoties to, ka mājas dzīvi nav ko darbā ienest. Bet es nevaru atslēgt to, ka esmu mamma. Aizbraucu mājās, abi mazie guļ. Ceturtdienas diena pienāk, man brīvs. Es palieku ar Martiņu, Marta pa vairākām reizēm uz poda iet, neēd un ir kā tāds puteklītis, ko vējš svaida no vienas pusi uz otru. Pienāk piektdiena, Jurģa dzimšanas diena, smaidu un satraucos vienlaicīgi, sarunājām ar vīru, ja paliek trakāk Martai, tad vedīs uz slimnīcu. Pirmajā brīvajā brīdī zvanu un pēc vīra balss saprotu, ka Martai jau ir labāk. Man smaids pār visu seju, dziļš iekšējs miers un varu simptprocentīgi pievērsties darbam.

Sestdienas rīts, diena kura paredzēta, lai svinētu Jurģītim dzimšanas dienu. No rīta vēl izskatu mīļos apsveikumus, kas Jurģītim sūtīti un tāds siltumu vilnis pārņen visu manu ķermeni, no laimes un pateicības par cilvēkiem, kas apkārt. Diena, kas izvērtās pavisam savādāka. Jurģis jau no paša rīta tāds nekāds, naktī ar īsti negulēja, bet nu varbūt pārāk daudz emocijas, kas zin. Bet nākot vakaram virsū un mūsu mazais lielēdājs pat atsakās no pankūkām. Pēc miega Jurģītis šķiet sakarsis, temperatūra un vēdera izeja jau vien liecināja, ka nav labi. Nopūšam svecītes, es ar vīru appēdam pa gabaliņam veikala kūkas un noliekam mazos gulēt. Es sagatavojos darbiņam un aizeju gulēt. Ap pus četriem no rīta Jurģis atnāk pie mums uz gultu. Knosās un grozās, eju mainīt pamperi un pa acu kaktiņam redzu, ka Marta iet pie tēta. Jurģim vēders šķidrs un nu skaidrs, ka labi nav. Rolis pa to laiku aiziet līdz Martai un saprotam, ka nu Marta vēl īsti vesela nav. Pa nakti bijis ļoti slikti ar vēderu un nākas mainīt visu gultas veļu. Kamēr veļu izmazgāju, ielieku mašīnā. Noliekam abus gulēt un sāk jau skanēt modinātājs, man acis tik šauras, ka ar vai bez maskas mani neviens nepazītu, vairāku dienu sakrātais nogurums un uztraukums par bērnu veselības stāvokli. Saprotams, ka šodien nekur nedodos. Visa diena tiek pavadīta ar abiem mazajiem, lielākoties atrodoties mammas azotē. Ne pa kreisi, ne pa labi. Tiek taisīta tēja, silīcija gēls, lakto jogurti un apgādājam sevi ar pacietību. Svētdienas vakarā nu šķiet Marta jau jūtas labāk, bet Jurģim arvien trakāk. Ēst atsakās, dzert vismaz piedabūjam. Nakts scenārijs skaidrs, gulēšanas nebūs. Tā arī bija. Jurģim mainīju vairākus pamperus, devu dzert un mīļoju. Pirmdienas rīts uzaust. Rolis aizbrauc uz darbu. Mazie ar mani. Marta jau saģērbusies un kaut ko savā nodabā darbojas. Jurģis grib tikai klēpī, sarāvies čokurā un dzert man arī atsakās, izmēģinu viņam dot ar karotīti, špricīti, nu visādi. Vēders iziet, teju ik pēc stundas. Rakstu ģimenes ārstei, iekšēji jau galvā saprotu, ka jādodas uz slimnīcu un to arī darām. Zvanu vīram, lūdzu, lai brauc uz mājām, es ar Jurģi dosimies uz BKUS. Gaidot vīru, salieku mantas. Uzzvanam uz 112. Atbrauc divi NMPD darbinieki, ļoti laipni. Tā, lai neradītu Jurģītim uztraukumu viņš tiek mierīgi apskatīts, iztaustīts un nolemj, ka dosimies uz slimnīcu, pārbaudīsim vēderu. Pa ceļam uz slimnīcu Jurģītis aizmidzis saldā miegā. Pieveda mūs pie BKUS un daktera mūs aicināja doties līdzi uz uzņemšanu. Tur tika norādīta palātiņa, uzgaidījām palātā līdz brīdim, kad gājām uz procedūru kabinetu. Jurģim taisa analīzes, liek katetru. Kreisajā rokā neidzodas, tad otrā rokā un kamēr vēl vēnu atrast. Sagremot ko tādu nav viegli, skatīties, kā mazs bērniņš mocās sāpēs un viņam nav labi. Lūdzos, lai sāpes būtu man, nevis mazajam, liekas negodīgi. Jurģītim pieliek sistēmu un dodamies uz palātu. Ceru, ka aizmigs. Bet nē. Dziedu, aijāju, lasu grāmatu. Nu nekādīgi. Tad nu sākās izklaides. Mašīnas, grāmatas, Tuta. Laiks tik lēni iet uz priekšu. Tiklīdz, kāds mazāks iet garām, saraudājies, Jurģis pārdzīvo līdzi. Kad daktere ienāk kabinetā, tad arī liela bļaušana un es dziļi saprotu, ka bērnam ir diskimforts. Tuvojas astoņi vakarā, tiekam izrakstīti ar diagnozi zarnu infekcija. Atbraucam mājās, noliekam mazos gulēt un paši mēģinām saprast, kas tikko notika. Pārguruma līmenis aug. Naktī Jurģi paņemu pie sevis, protams, ka gulēšana nekāda. No rīta pēc iepriekšejās dienas pārdzīvojumiem, Jurģītis vēl savārdzis. Uzmostās no diendusiņas un temperatūra uzlēkusi virs 38. Galvā doma “Tikai ne atkal.” Iedodu nurofēnu. Nepagāja ne divas stundas un Jurģis gatavs spēlēties ar māsu, smaida un spiedz, un ik pēc brītiņa pienāk un piegluaužas mammai. Vakars tā arī paiet, beidzot smaidot raugoties uz mazo cīnītāju.  Šodien ir otrā diena pēc slimnīcas un joprojām nedaudz miglā tīts viss pārdzīvojums, naktis neguļam, vēdera izeja vēl ļoti nesmuka, bet Jurģim viss iet uz labo pusi. Ar cerību skatos uz priekšdienām un veseliem punčiem, kā arī atgriešanos darbā. Nu tā nu mums gāja, nevienam nenovēlu. Mazgājam rokas, sargājam veselību un vairs neslimosim. Gaidu es Martu, pavasari un siltuma pielietus pagalmus, priecīgas bērnu čalas, pastaigas svaigā gaisā un izbraucienus kopā ar ģimeni. Lai viss piepildās un pie šiem vārdiem es pieturēšos.