Atskats vasarā!
Ir vasaras pēdējās dienas un es beidzot spēju izlīst no vasaras burbuļa un atvērt savu melno kladi, kur ik pa laikam sanāk kaut ko uzrakstīt. Ir gan pagājis ļoti ilgs laiks kopš pēdējā ieraksta, bet es centos baudīt to, kas notiek apkārt un tajā karstumā bija grūti saņemties kaut ko uzrakstīt, jo vienīgā doma bija par vēsu dušu, saldējumu vai tuvumā esošu ūdens tilpni. Es nesūdzos, tā bija viena burvīga vasara un esot bērnu kopšanas atvaļinājumā varēju to kārtīgi izbaudīt kopā ar Martiņu un viņas tēti.
Tas laiks ir paskrējis tik ātri, liekas ka tikko tik Martai vēl bija gadiņš, bet es jau morāli gatavoju sevi Martas bēnudārza gaitām, jo Marta acīmredzot ir gatava un aug manā priekšā mizlonīgos tempos. Tikko visi gatavojāmies lielajiem Latvijas simtgades dejusvētkiem, bet tagad tik gremdējos atmiņās, bildēs un notikumos, dejās un dziesmās, nakts braucieniem pēc picas, emocijām, tautastērpiem, smaidiem un kopējam svētku garam, nezaimirsīsim arī par tiem visiem 18 000 dejotāju un arī dziedātāju, kas priecēja mūsu sirdis un dvēseli. Vēl tie skaistie ceļojumi pa Latviju, lai izbaudītu nedēļas nogales kopā. Ceļojumi ārpus Latvijas, kas tagad man atgāinās GunsnRoses, Rummu karjeru, to pozitīvo lādiņu, ko spēj sagādāt draugi. Un ak jā, Skotija, vesels mēnesis tai lietainajā, nedaudz vēsīgajā, bet skaistajā kalnu zemē, kur aizbraucot jebkur pusstundas rādijusā būs “UUU!” un “AAA!”. Man tik ļoti svarīgs bija šis brauciens, jo beidzot mēs visa ģimene bijām kopā un tas notika pēc atsoņiem gariem gadiem. Es gan atsevišķu ierakstu par Skotiju netaisīšu, bet teikšu tik to, ka Martai ļoti patīk lidot un man patīk lidot kopā ar viņu. Šis viss gan ir tikai maza daļiņa no tā, ko piedzīvojām šai īsajā laika posmā. Bet viss vasaras burbulis aizlidojis lai nāk rudentiņš.
Rudens man vienmēr atgādinās manas pirmās skolas gaitas ar pārmērīgi lielo mugursomu un pirmā septembra puķēm, kas bija lielākas par mani. Ar tu kņudoņu vēderā, kad satiec sen neredzētos klasesbiedrus un to neziņu, kas gan mani šajā semestrī sagaidīs. Es gan skolas solā vēl nesēdēšu, tas ir mans nākotnes plāns, bet es jūtu, ka nāk daudz jauni izaicinājumi. Es ceru atrast savu gaismu tuneļa galā, jo esmu nedaudz nedaudz noklīdusi, bet varbūt tas viss man nāks par labu. Dzīvē viss nenotiek tā pat vien, vai ne? Ja es būšu gatava rudenim, tad rudens būs gatavs man. Lai top! Lai notiek! Rudentiņ es nāku.
Deju svētki Latvijas simtgadei par godu
Nu lūk ir arī beidzot tapis mans pirmais bloga ieraksts. Šoreiz par aizvadīto nedēļu, jo, kā lielākoties visi deju un dziesmu svētku dalībnieki smejās, nav dzīve pēc svētkiem. Tāpēc nedaudz par atmiņām un iespaidiem, kas atļaus atgriezties ikdienā.
Par visu pārējo, par nosaukumu un par pašu blogu nākamajā ierakstā, ko cerams, es uzcepšu laicīgāk.
Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa pēc svētkiem, palicis ir nogurums un atmiņu murskulis, ko jāatšķetina vaļā, kaut kur tālumā skan “Pūt Vējiņi” un domās ir lakatu skrējiens “Veļu druvā”, toties aizverot acis, es redzu Daugavas stadiona izromontētās tribīnes.
Šie bija mani otrie dziesmu un deju svētki. Kad biju pavisam maziņa, 1993. gadā, ja nemaldos, es piedalījos savos pirmajos Deju svētkos, toreiz vēl deju kolektīva “Uguntiņas” sastāvā. Nekas daudz gan nav atmiņā palicis, tikai gājiens, kur gājām lielajām meitenēm un puišiem pie rokas un pēc mēģinājuma mammas azotē dzēru ķiršu sulu četrkantīgā paciņā, skatoties, kā dejo pieaugušie uz laukuma. Šos svētkus īpašu padara ne tikai tas, ka tie ir simtgades svētki, bet es sev apsolīju to, ka, ja man būs iespēja, es viņos piedalīšos un gadiem ejot šo mīlestību pret mūsu skaistajām tradīcijām ieaudzināt meitiņai, kas tagad pēc svētkiem pieprasa, lai mamma un teta uzliek “Dej!” un pati dzied savā pavadījumā, ielikusi rokas sānos, veicot kaut ko līdzīgu galopa solim.
Bet, kas gan tas bija par skrējienu gan man, gan Rolandam! Tāpēc visu cieņu visām mammām un tētiem visos sastāvos, kā arī, omēm un opjiem, auklēm, visiem visiem izpalīgiem. Jūs esat mūsu zelts! Piedaloties šajos svētkos, mēs ļoti labi apzinamies, ka mēs savas mīļās atvases nesatiksim tik daudz kā gribētos, tā ir bijusi mūsu izvēle un, jā, atdzīstu, bija skumji brīži. It īpaši otrdienas rītā piecelties un apzināties, ka mazo satikšu tikai piektdienas rītā. Arī mans ķermenis pie tāda dzīvesveida nav pieradis. Kā arī liekas, ka dzīvot tādā attālumā no stadiona nebija izdevīgi. Vesela stunda un trīsdesmit minūtes vien ceļā, kad vēl uz koncertiem jāgatavojas. 24 stundu laikā sanāk gulēt 7 stundas, studējot es vairāk gulēju. Bet, tā ir tikai nedēļa un tas ir jāiemācās baudīt. Citiem, kam šie svētki ir ceturtie, piektie vai desmitie, to drošvien skatās ar vieglāku galvu nekā es.
Pati svētku nedēļa ar gājienu svētdienā, kur arī Martai bija iespēja piedalīties kopā ar vecākiem, iesākās visai lietaini un vējaini, bet mēs sevi satuntulējām, kā arī parūpējāmies, lai arī Martai būtu silti un, ak vai man dieniņ, ku Martiņa mīlīgi izksatījās ar balto lakatiņu un rudzupuķu vaindziņu uz galvas. Gājiens, protams, ievilkās un Marta gāja ar tēti (pieminēšu to, ka tētis dejo citā kolektīvā), viņa gods godam izturēja un es biju tik ļoti lepna par viņu un visiem mazajiem, kas braši piedalījās gājienā, mammai vai tētiem pie rokas, uz pleca, uz rokām, kā nu kurais. Meitiņa mierīgi aizbrauca mājās kopā ar omi, kas izskraidīja mums līdzi un mēs divatā (vecāki) paspējām izbaudīt mazu daļu no atklāšanas koncerta, lai ar jaunu atspērienu sāktu nedēļu. Lietus arī pirmajā mēģinājuma dienā nerimās, to bija jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Nebija auksti, bija vienkārši nepatīkami un slapji. Toties nedēļas otrajā pusē mūs silti jo silti sasildīja saulīte, kas ļāva vaigiem skaisti iesārtoties. Visas nedēļas garumā bija iespēja vairāk sapazīties ar savu kolektīvu, kurā es dejoju pirmo gadu. Tāpēc šo iespēju nepalaidu garām un varu droši apgalvot to, ka dejoju ļoti jaukā jauniešu kolektīvā. JDK “Imanta”, paldies jums visiem par aizvadītajiem svētkiem! Sanāca arī sapazīties ar cietiem kolektīviem, kas dejoja blakus punktos, lai nepauzaudētos uz laukuma. Satikt sen neredzētus, bet mīļus cilvēkus no Latvijas malu malām, pīt vainagu tribīnēs un noskatīties, kā top fantastiskie zīmējumi stadionā, ar vienu kāju jau dejot un ar otru satraukumā lēkāt. Piedzīvot neaizmirstamus un jautrus brīžus kopā ar otru pusīti. Padusmoties, ja kaut kas nav sanācis un plati smaidīt koncertā apzinoties, ka tikko esi izlicis visus savus 220 procentus tieši te un tagad, uzvilkt goda tērpu un atļauties mirklim. Tad, kad šīs emocijas ir sakrājušās, tad atļaut tām kā pērlēm nopilēt pār vaigu kauliem skanot “Pūt Vējiņi”. Kāpēc tieši šī dziesma? Man viņa ir ļoti nostaļģiska, jo tad, kad Martiņa bija zīdainītis un viņu mocīja kolikas, dziedāju viņai tieši šo dziesmu, līdz viņa man rokās saldi iemiga. Tāpēc arī jums, koristi, milzīgs paldies par tik emocionālu sniegumu! Nākamajā dienā vēlreiz mājās noklausījāmies visu koncertu, lai vēl nedaudz gremdētos pēdējo dienu notikumos.
Svētki nu ir paskrējuši un katram personīgi ir atstājuši sirdī paliekošu atmiņu vācelīti. Protams, vairākos ziņu portālos ir izskanējuši viedokļi un aizgājušas diskusija par “Māras zemi”. Lai jau tauta runā. Tam, kam es piekritīšu vai nepiekritīšu, tas šoreiz paliks pie manis, bet teikšu tā, ka būt vienai no tiem vairākiem tūkstošs dejotāju Daugavas stadionā ir milzīgs pagodinājums un atbildība, šo sajūtu nevar iemainīt ne pret ko citu.
P.S. Par ēdināšanu neko daudz neminēšu, jo ēst ko bija un baroja kārtīgi, kā arī mans jaunatklājums “Thebegginings” restorāna dikti garšīgie batoniņi ar dabīgo cukuru un proteīnu, kas noguruma brīžos palīdzēja pat vairāk nekā kafija.
P.P.S. Paldies par uzmanību.