Kārtējais ieilgušais vakars
Kārtējais ieilgušais vakars, kad Rūtas iemidzināšana ir izaicinoša. Jūtos izsmelta idejām un visādiem stratēğiskiem gājieniem kā neveiksmīgā dambretes spēlē. Gribās kliegt un raudāt, skriet mežā un doties nezināmā virzienā. Ir pagājušas 2 h kopš viņu mēğinu iemidzināt un tieši nekā. Bija viens saldsērīgs brīdis, kad spēļu pūcīte apgaismoja sienu krāsainās zvsigznēs, skanēja mūzika un viņa tik mierīgi man rokās gulēja ar visu knupi mutē, ko bija sanācis bez piespiešanas iemānīt. Pat asaras saskrēja acs kaktiņos ar domu, ka šis nu ir tas, dēļ kā veidojas tās pozitīvās atmiņas bērnkopībā. Šie ir tie momenti, kas liek tiem taureņiem dancot. Un, protams, kad jau likās, kad viss ir izdevies, viens mirklis un viņa bija augšā, acis kā pogas un tusiņš sākās. Mute arī bija vaļā ar savu skaļo balsi pieskandināja visu istabu, bet es cerēju, ka lielie neko nedzirdēs un kaimiņiem salds jo salds miegs. Tajā brīdī es zemapziņā jau vicināju balto karodziņu, bet kaut kur kaklā sajutu kamolu sakāpjam ar skaļu izmisuma saucienu. Ko šķiet ar domu spēku vīrs sadzirdēja un paņēma mazo, viņam tik labi izdodas meitu nomierināt. Tagad te rakstu un domāju, kāda būs šī nakts. Iepriekšējās es esmu gulējusi minimāli un 45 grādu leņķī (te derētu kāds labs gifs, lai projecētu manas emocijas kādā izmisušā tēlā). Likās, ka varbūt beidzot ir kaut kas nogājis pa pareizajām sliedēm, līdz sliedes sašķobījās un es nemāku tās atpakaļ iztaisnot, bet tās turpinās un es sekoju. Varbūt tas ir tikai laiks. Nu varbūt vēl vēders moka, lai gan gāzītes viņu tik traki vairs netraucē. Ir arī nedaudz deguns ciet, kas sarežğī to gulēšanu mazajam cilvēciņam.Varbūt, varbūt, varbūt, viss varbūt. Tagad tā attīstība iespējams nāk ar joni, kas atstāj savas sekas. Rūta gan guļ kā cīsiņš un smaida tik uz sejām un mantiņām. Viņai ir burvīgs smaids. Būtu labāk tagad gulējusi, ne? Hah, laikam. Bet kā lai aizmieg ar to sažmiegto murcekli manā galvā un darāmo lietu sarakstu, kad uzbāzīgi gaida, ka kaut ko beidzot laikā izdarīšu. Un dažbrīd atskārt, ka ir tik labi, ka pēc pirmajiem diviem bērniņiem mani ir tā saucamā “amnēzija”, jo es tiešām neatceros to trako sākuma posmu. Tik atminos, psiholoğiski ar Martu es dzīvoju vienā rozā burbulī, kur purkšķināja poniji, māja smaržoja pēc tikko ceptiem gardumiem, putekļi baigi neklaiņoja un es pati, lai gan nogurusi, toties mierīga. Ar Jurği bija kā tumšā ielas nostūrī ar vārgu apgaismojumu, cenšoties vēl atrast kādu sveci, lai paliktu gaišāk. Tie bija toreizējie psiholoğiskie stāvokļi. Tagad, kad jau sen savam ego esmu pateikusi visu ko domāju, cenšos nestrebt karstu un vairāk ieelpot, šūpojos kā uz balansa dēļa. Starp sagurumu, emocijām un pienākumiem. Varētu salīdzināt sevi ar plīša lācīti, kas vairākkārtìgi sašūts, bet turās kopā un smaida.
Rudens ar joni atskrējis un tūlīt vairs nebūs. Un kaut kā šoreiz tik caur logu vēroju šo krāšņumu. Rūta nav ratos gulētāja, lielie bērni slimo un es sadzīvoju ar savu nervu sistēmu un kafijas krūzēm. Kā pārējiem? Marta joprojām dejo un iet mūzikas skolā plus vizuālās mākslas pulciņš, bet tagad dēļ daudz izkritušajām nodarbībām klavieres ir zobu sāpes un nezinu kā motivēt meitiņu. Jurğis toties ir sācis iet tautas dejās un viņam tiešām patīk. Rolis strādā, mācās un glābj mani manos zemākajos punktos. Es cenšos nepazust, atdzīvināt rakstīšanu un dzīvot neapšaubot savu rīcību.
Rudens vispār tāds pārdomu laiks, aijājot meitu neskaitāmas reizes pie nosūcēja domas aizklejo tālu un vairākas reizes dienas es gan padodos, gan saņemos. Un kaut kā negribu, lai rudens beidzās un sākās pelēkais periods pirms uzsnieg sniegs. Bet es vēl negribu sniegu un vispār ko gan es gribu? Nedaudz apstādināt laiku un nebaidīties no vakariem, sākt mīlēt kustību un cerēt, ka tas sliežu ceļš kaut kur iztaisnosies.
Dzemdību stāsts
Stāsts, kuru rakstu vairākas dienas un liekas, ka visu laiku ir jāpapildina. Tad nu sāksim ar to, ka tas viss sākās jau 14. augusta naktī. Vīrs strādāja diezgan vēlu un es jau sen snauduļoju gultā. Kad viņš beidzot atnāca gulēt, es vairs nevarēju aizmigt. Tā nu ap diviem naktī ne tikai man acis bija vaļā, bet arī diezgan spēcīgas treniņkontrakcijas. Ja reiz runā par treniņkontrakcijām, tad tās šoreiz man bija diezgan daudz, it īpaši pēc 37.nedēļas. Ar Martu tādas neievēroju, bet varbūt aizmirsies un ar Jurği bija, bet retas. Bet nu atgriežoties pie tās nakts notikumiem, ap diviem naktī lejuplādēju aplikāciju, kas palīdz uzņemt laiku. Pirmā stunda tāda nepārliecinoša, toties otrā – kā pulkstenis, – ik pēc 10 minūtēm apmēram minūtiilgas sāpes. Bet pārelpojamas. Protams, ka sāku visu ko sadomāties. Plus, Jurğis bija uzmodies, un es to stundu pavadīju bērnistabā uz pufa sargājot bērna miegu un tēlojot putnubiedēkli sliktajiem sapņiem. Pēc tam izdomāju ieiet dušā. Pēc dušas sāpes nepārgāja, bet treniņkontrakcijas turpināja būt ik pēc 20 minūtēm un kļuva aizvien neregulārākas. Ap rīta pusi, kad saule jau bija uzaususi, es beidzot aizmigu. Nākamo dienu atpūta baigi nesanāca. Gulēju cik man atļāva bērni. Vīrs bija aizbraucis klātienē strādāt un es biju apsolījusi bērniem, ka ar viņiem padarbošos. Izprintēju “Dzenes uzdevumus bērniem” un pēc pusdienām piesēdāmies darboties. Es vēl biju izdomājusi, ka sataisīšu ievārījumus ziemas mēnesim un pasūtīju vīram visādas odziņas. Līdz vakaram tas plāns neizdzīvoja. Kad vīrs pārbrauca mājās, bija pēc 18.00 un atceros, ka teju pusstundu vēlāk pēc vīra ierašanās man atsākās atkal kontrakcijas. Iesākumā ar 10 minūšu intervālu. Es kārtējo reizi padomāju, ka trenējos. Iegāju dušā, lai pārliecinātos. Izejot es sapratu, ka kontrakcijas ir uz palikšanu. Tajā brīdī intervāls bija nu ik pēc 5 minūtēm. Nu tā arī pa māju staigāju. Sakārtojām drēbes bērniem, ko vilkt pie omes, ja nu kas. Pati kārtējo reizi pārliecinājos, ka manā dzemdību somā nekas netrūkst (tur gan bija daudz par daudz visa kā un sanāca visu atvest tikpat tīru mājās, jo pa slimnīcu dzīvojos ar visu minimālāko). Ap 21.00 vakarā es nonācu pie secinājuma, ka visu kravājam mašīnā un bērnus vedam pie omes. Protams, ka visi priecīgi un mazā cilvēciņa gaidās, bet es pati nesaprašanā vai viss tiešām sācies, lai gan dzemdības nu nevar nokavēt. Arī trešās nevarot. Ar Martu man bija ierosināšana, bet ar Jurği augļūdeņi tecēja, tur jau tiešām atpakaļceļa nekāda nav. Bet šoreiz drošības pēc braucām pārbaudīt tonīšus. Sāpes visu ceļu turpinājās un nu, lai gan izturamas un pārelpojamas, braucām pārbaudīties. Pirms 22:00 ieradāmies Bulduros, kur nedaudz sanāca pagaidīt, bet mani uzņēma ar vislaipnāko attieksmi un paaicināja uz tonīšiem. Sirdstonīši bebītim bija labi un arī kontrakcijas turpinājās visu to laiku. Pārbaudīja arī atvērumu, kas tobrīd bija kādi 3cm. Vecmāte mums piedāvāja palikt pēdējā pieejamā istabiņá vai mēğināt braukt mājās un atgriezties attiecīgi, kad nu būs process aktīvāk sācies. Beigās gan izlēma par labu palikšanai, sākām rakstīt papīrus un sarunājām, ka 7os no rīta nākšu atkal uz tonīšiem. Tā nu mēs aizgājām uz istabiņu un tusējām tur. Skatijāmies seriālu un pļāpājăm. Kontrakcijas turpinājās, es gan staigāju un pagulšnāju un bija tăda satraukuma pilna sajūta par gaidāmo satikšanos. Un tā līdz 4iem rītā kad kontrakcijas pārgăja un man nedaudz nolaidās rokas un skumjas pārņēma. Tad nu es aizgāju pagulēt līdz tiem 7iem, jo iepriekšējā nakts arī nebija īsti gulēta. Ap 7iem no rīta pie manis atnāca vecmāte un aizgājām pārbaudīt tonīšus. Tonīši mazajam bija labi un tad mani aizsūtīja augšā gaidīt dakteri no nākamās maiņas. Pulkstens pat nenosita 8:00 kad gāju pie daktera, atvērums 5cm, bet kontrakcijas ļoti neregulāras. Pēc pārunām un apspriešanas izlēmām ievadīt gēlu, lai process turpinātos. Vairākas reizes uzjautājot vai es esmu gatava un vai nebūšot pārāk nogurusi pēc negulētajām naktìm. Ilgi gan man nenāca aizdomāties, protams, ka es esmu gatava. Dakters ievadīja gēlu un iedarbība bija super ātra, pēc 5 minūtēm man atsākās kontrakcijas. Cik sekoju līdzi kontrakcijas ik pēc 2minūtēm un ļoti intensīvas. Uzsūtija mani uz palātu un deva norādījumus ar domu, ka pēc 10.00 jādodas uz dzemdību palātu, jo tur gan vecmātes ir tuvumā, gan dakteri. Tad nu es palātā grozījos no vieniem sāniem uz otriem un sāpes bija, nu kā jau dzemdību sāpes ļoti intensīvas. Ap plkst.10.00 bijám ar vīru dzemdību palātā, tă arī bija vienīgā telpa kurā bija gaiss, jo istabiņā sēžot varēja kārtīgi nosvīst, Augusta karstākā diena. Tad kādas 2h es gan staigāju, gulēju, stenēju, elpoju un domās ik pa laikam aizpeldēju. Ap plkst.12:00 gan toņi tika pārbaudīti, gan atvērums kas tajā brīdī bija 6cm. Tika pārdurti ūdeņi, ar mani pārrunājot šo lēmumu un tad sāpes bija tādas, ka varēja pa sienām rāpot, bet procesam bija jāturpinās. Un tad pirmo reizi savā pieredzē palūdzu epidūru. Un, protams, bija nedaudz bailes riskēt, jo es nezināju kā mans ķermenis reağēs un kă tas viss būs, bet es gribēju būt psihaloğiski klātesoša satikšanās brīdim, nevis pilnīgi citā sāpju dimensijā. Pie manis atnāca fantastisks anistezealogs un ar mani sarunājās kā ar sen neredzētu draugu, kas procesu padarīja patīkamu, lai arī tajā brīdï likās, ka vairs es neko negribu un kā es tikšu visam cauri. Pēc anestēzijas ievadīšanas kājas bija pilnīgi nejūtīgas, bet atvērums teju 20 minūtēs bija visi 10cm, vecmáte pa to laiku sagatavoja visu pēdējam darbiņam, kas bija jāizdara. Un tad tas sākās. Tajā brīdī blakus bija vecmāte un mans vīrs. Vecmāte koriğēja visu procesu un tās ir muļķības, ka ar anistēziju pašu iztumšanu īsti nejūt. Jūt visu. Mans tā brīža uzdevums bija just kontrakciju, spiedienu un klausīties vecmātē. Pēc apmēram 15minūtēm bijām jau uz dzemdību galda vecmāte iesaucās “bērns”. Visa palāta pēkšņi bija pilna ar cilvēkiem. Pēdējie “ssssss” un pēdējie elpas vilcieni un es dzirdēju viņu iebļaujamies. Ar vīru, protams, gribējām zināt dzimumu. “Meitene”: izsaucās daktere. ” Nu sveika Rūta.” Un mazo, silto ķermeni uzlika man uz krūtīm. Un eiforijas augstākais punkts bija sasniegts un es raudāju. Ļāvu, lai asaras birst. Tajā brīdu gan poniji skraidīja, gan kaut kur pasaules nostūros varavīksnes bija, gan debesmannu vannas gāzās. Neticībā par to, kas tikko notika. Neticībā par to cilvēcisko pārspēku. Pateicībā par visiem, kas bija tajā brīdī klātesoši un palīdzēja man tikpat smaidīgai kāda iegāju slimnīcā, tikpat smaidīgai arī sagaidīt savu meitiņu. Ar liela noguruma piesitiena un milzīga izsalkumu, jo ēst gribējās visu. Tad gaidījām placentas piedzimšanu, kas nebija ātrs process, kam sekoja visai asiņaina aina. Par cik dakteris zināja manu iepriekšējo atgadījumu, kad tiku aizvesta uz slimnīcu divas nedēļas pēc dzemdībām, tad gribēja pārliecināties, ka man viss ir iztīrīts. Nu īsta šausmenītes aina, man gan tajā brīdī tas īsti nerūpēja, jo mazā bija man virsū un mēs abas raudājām, no pārpasaulīgās sajūtas. Kad visi bija izgājuši no palātas, mazo pielika pie krūts un viņa sāka aizrautīgi zīst pirmpienu. Pēc kādām divām dzemdību eiforijas stundām pārbraucām uz palātu, kur man gaidīja gan pusdienas, gan vakariņas. Es biju tik ļoti priecīga par atkalsatikšanos ar ēdienu. Un apetīte bija tāda itkā es mēnesi no vietas nebūtu ēdusi, plus slāpes kas tajā karstumā bija milzīgas. Mazā to dienu pavadīja ēdot un saldi guļot. Un naktī turpināja tādā pat garā. Un tagad atskatoties uz šīm divām nedēļām, sāku lēnām arī atcerēties kă ir tad, kad mājās ir zīdainītis. Jo ir labi zināms, ka šodiena nebūs tāda kā vakardiena un no rītdienas tu nezini, ko var sagaidīt. Tu piepildies ar prieka brīžiem un mirkļiem, un turpini iemīlēt visas mazās bērna aprises, ievērojot mazos sīkumiņus bērniņam, kas tagad ir vislielākā prioritāte. Un ir dienas, kad nekas neiet, kā plānots. Vēl, ja nakts nav gulēta un mazais ir trīs stundas pavadījusi nomodā ar sāpīgo punci, bet vecāki maiņās mēğina bērnu nomierināt. Skaidrs, ka lielākie bērni jau arī augšā un kaimiņi drošvien lādē mūs. Un mēs arī zinam, ka tas viss ir pārejoši. Cik vienlīdz skaists un grūts ir šis mirklis, kad dzīvē ienāk vēlviens cilvēks. Kas ir tik trausls savā būtībā un esībā, un vienīgais ko viņš grib ir rūpes un mīlestību. Un tu zini, ka tev ir jāsagatavo pacietības spilvens, jāieelpo vēl un vēl, ja vajag un tik jāiet uz priekšu. Esot pateicībā par visu labo. Un, ja tev ir pazīstama kāda māmiņa, kas iet šim cauri, aizraksti viņai un paprasi kā viņai iet un kā viņa jūtas. Varbūt viņa uzreiz neatbildēs un izlasīs tavu ziņu ap 3iem naktī barojot mazo bebi, bet tici man viņa būs pateicīga par to. Jo ar bebīti viss ir kārtībā, viņš ir drošās rokās, bet mammas mēdz skaisti iztarot smaidu un iekšēji lūzt pa drumstalām. Es zinu no savas pieredzes, domājot par iepriekšējo pēcdzemdību pieredzi. Šis laiks ir trausls. Ir atsāpes, kas atgādina kontrakcijas, tu smaržo pēc piena zupas ar kāpostu lapu fona pieskaņu plus vēl visādas blaknes, kurās es neiedziļināšos. Žonglē ar tīrību mājās, trauku un veļas kaudzēm. Ar lielajiem bērniem, kuriem vajag to uzmanību. Ar vīru, kas cenšās palīdzēt ar tavu emociju vezumu un negulēto nakts nogurumu. Un dažbrīd kaut vai tikai laiku sev. Un, ja dodies pie jaunās mammas un zīdainīša, paprasi kā var palīdzēt? Vai ko sarūpēt? Ēdiens un pamperi, vislabākā dāvana. Un tā es te varētu turpināt, bet iešu ēst, jo bērnam miedziņš nosargāts un jāgatavo bērni dārziņa gaitām.
Pārdomas
Nu jau ir pagājis ilgs, jo ilgs laiks kopš pēdējo reizi kaut ko publiksi rakstīju. Viss palika uz lapas vai muļļājas man pa galvu un bieži vien neliek mieru. Pa šo laiku ir tik daudz kas noticis un joprojām notiek. Es nerunāšu par Covid un vakcīnu, lai gan es esmu vakcinējusies, bet es nestājos neviena pusē, jo latvietiem taču patīk kādu apēst. Par IG es varu teikt tikai to, ka man ir pametusi vēlme aktīvi darboties, lai gan pēc manām publicitātēm jums droši vien varētu rasties cits iespaids, jo katru dienu ir pa bildei. Šķiet, gribās profilu uzturēt dzīvu, lai brīdī, kad varbūt vajadzēs zāles palīdzību, man būs kam paprasīt, palūgt un parunāties. Un es noteikti neesmu viens no aizraujošākajiem profiliem, neskatoties uz bildēm, šķietami tās ir ok. Ar sadarbībām es ļoti neaizraujos, bet ik pa laikam kāda ir, bet nemāku vairs smuki uztasīt reklāmu, ja nu vienīgi mana sirds netrīsās par ideju. Viss kas ir uztaisīts ķep ļep, arī to pamana, to var redzēt un sajust cauri ekrānam. Un es tā nevēlos, tapēc ļoti daudz esmu pateikusi nē. Un, ja es tomēr izvēlos kādam pateikt jā, tad man ir jāpaskaidro un jāstāsta kāpēc es tieši izvēlos to un pamatot savu izvēli. Būšu spītīga un nepamatošu, ir un viss, ar to tad arī pietiks. Es skatos uz to mammu profiiem, kam šķiet visam laiks pietiek. Kopā darboties ar bērniem,aizkriet randiņā ar vīru, kamēr mēs divatā nozombēti skatāmies kārtējo kases grāvēju pie kura gribās žāvāties vai klusumā skatāmies sienā. Uztaisīt trendīgu reelu un vēl sportot, ēst pagatavot, beigu beigās arī labi izskatīties. Es nedaudz apskaužu, nav noslēpums, es ar tā gribētu, visu izdarīt un pa kalna virsotnēm, kā kalna kazai lēkāt un nepazaudēt līdzsvaru (es nevienu par kazu neapsaucu, tā ir metafora). Mana galva ir pilna, mans ķermenis ir noguris un stīvs. Brīvajās dienās es atļauju sev slinkot un pēc tam es nožēloju to, ka es neesmu neko sadarījusi un sanāk dusmoties uz sevi. Slinkošana mammai tāpat nozīmē, ka bērni pabaroti, māja ir izslaucīta, veļa samazgāta un visi samīļoti. Un jūs teiksiet nu nē, vajag arī slinkās dienas, bet ja viņas jau šķiet par daudz un tā vietā, lai es mācītos, es noskatos “Grejas Anatomijas” sēriju, bet gudrāka tāpat nepalieku. Man ir tik daudz bailes pēdējā laikā, ka es tajās varētu peldēt. Bailes par sevi, par veselību, par skolu un darbu, par to cik viss sadārdzinās un bail no tā, kas notiek mūsu cilvēku vidū. Es nesākšu ķidāt visu pa detaļām un dažreiz manas bailes neataisnojas un dažreiz nav par ko baidītiies. Vai no nezināmā ir jēga baidīties? Tik gaidi un sēdi klēpī rokas salicis. Man rudens vienmēr ir bijis tāds grūts laiks, it īpaši, kad paliek tumšāks un drēgnāks. Kad gribās ielīst zem segas un tur palikt līdz atkal sāk čivināt putniņi un mostas daba. Brīdī, kad gribētos būt ciešāk, tuvāk un mīļāk, visi atsvešinās un te neiet runa par Covid un aizliegumiem, mājsēdi. Kad vienam otru būtu jāatbalsta, mēs pagriežam muguru vai neredzam, jo mēs visi auļojam tik ātri. Gribās apstāties, paskatīties apkārt un ieelpot. Un tā man dienas uz priekšu lēkā no augšas uz leju, pa kalniem un lejām, cauri saulainām pļavam līdz negaisa mākonim, vienā acumirklī. Un es neesmu nekāds nabags, mani nav jāžēlo vai jāmāca, bet es esmu nogurusi no visa. Šīs ir mans čīkstīgais, slinkais ieraksts, varbūt nākamais būs saules pieliets un motivējošs. Es nemēģinu te puzli salikt un atrast atbildi, bet kaut kur tajā visā skrējienā esmu pazaudējusi daļiņu sevis, azarta dzīvei un motivatoru ikdienai.
Ar rudenīgiem sveicieniem.