Es neesmu Griņčs
Ir novembra beigas un es jau tagad skatoties uz decembri un kalendāra pārpilnību gribu būt lācis, un aiziet ziemas miegā. Kad Rolis tikko bija atbraucis no sava ceļojuma, man nākamajā dienā iestājās panika. Bija, protams, tur arī sava daļa pārgurums. Stāvēju pie nosūcēja es un visi trīs bērni, un raudājām mēs visi. Kā tajā dziesmā par raudošo māti. Piecas dienas ar bērniem būdama viena, biju ieslēgusi izdzīvošanas režīmu. Un, kad mans mazais burbulis pārsprāga, es atkal apzinājos realitāti. To kas ir tur ārā. Bez sniega un sliktajiem ceļiem ir arī pasaule, kas rit uz priekšu. Sekundes nomaina minūtes, tad stundas un dienas. Bet gribās to visu izslēgt un atgriezties Rūtas burbulī, jap es te tīri labi jūtos un labprāt attaptos Janvārī, ar labāk gulētām naktīm. Nāk svētki un nepamirkšķināšu pat acis un tie būs klāt. Un jā, Ziemassvētki ir pasakains laiks, nenoliedzami. Bet man decembrī teju visas nedēļas nogales ir pilnas, plus bērnu koncerti un vēl šis tas, un tā varētu turpināt. Un nepārprotiet mani, ir forši svinēt svētkus, es neesmu nekāds Grinčs, lai gan mēs katru gadu ar vīru smejamies, ka boikotēsim. Bet, šķiet, savā galvā esmu izdomājusi, ka, ja es māju nesākšu pušķot, arī svētku laiks vēl nesāksies un manas smadzenes nepārcepsies. Bet, lai attaisnotos un ieietu ar sevi pretrunās. Nu patīk man tā piparkūku smarža, mandarīni un pīrāgu garša. Kad sasildīties var ar siltu dzērienu, vērot pieneņu pūkas krītam no gaisa viegli virpuļojot pa zemes virsmu, sniega gurkstēšana zem kājām, smiekli no bērniem, kas ar ragavām paskrien garām. Nu ir tā sava veida burvība. Ziemassvētku dziesmas, melodijas un dancojoši vecīši, kas mūzikai skanot groza savus dupšus. Skanīgăs lādītes pildītas ar gardumiem un tik daudz brīnumi apkārt un sirdī. Bet visvairāk man patīk vērot savus bērnus. Kā gaida pārsteigumus zeķē katru rītu, raksta vecītim vēstuli un ar aizrautība mums stāsta. Tic tam salavecim un ziemeļbriežiem, kas gar māju traukušies un savus pēdu nospiedumus atstājuši. Ja turpināšu šādā garā, varbūt nebūs tik traki šogad? Bet nu man decembris ir arī par mani. Ieslēgšu savu ego un par savu gadu priecāšos. Viņš ir bijis lielisks (visās detaļās gan neieslīgsim, bet kopumā). Decembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis un pēdējos gadus mums bija superīga tradīcija. Tieši manā dzimšanas dienā ar mašīnu izvedāt manus pašas taisītos apsveikumus, ko jau oktobra beigās sāku skricelēt tumšajos novakaros. Un kas tas bija par azartu, kādu prieku mums tas sagādāja, mēs vēl pīrāgus ar vīru cepām un fonā skanēja labdarības akcija “Dod pieci”. Klausījos cilvēku stāstus, pa reizei pabirdināju kādu asaru un dziedāju līdzi dziesmām, kas toties mani aizveda citās atmiņu tālēs. Mağisks laiks. Ak. Šogad šis viss nebūs un varbūt ir gads jāizlaiž, lai apdomātu daudzas lietas un sarakstu nepapildinātu vēl lielāku, jo tas notiek katru gadu. Sāku es ar 20 apsveikumiem tuvākajiem un pagājušo gadu man bija pie 80. Ja es varētu tad visiem aizsūtītu. Bet nē, šogad savā dzimšanas dienā es gribu laiku sev. Es negribu ne cept, ne vārīt. Es gribu pabūt sev. Un varbūt šis Ziemassvētku laiks ir par došanu, bet tad es atļaušos un došu kaut ko sev. Kaut nedaudz, bet sev. Tas nepārvērtīs manas negulētās naktis par gulētām un asaras par prieku, nedziedēs manu dvēseli, bet es būšu izdarījusi sev ko svarīgu.
Piedzīvotās bedres dziļums
Depresija nenāk lūgta. Depresija nav izdomājums. Tā nav vāju cilvēku padarīšana. Tai nevar iedzert zāles, tās nav galvas sāpes. Tas nepāriet uzreiz.
Kārtējais ieilgušais vakars
Kārtējais ieilgušais vakars, kad Rūtas iemidzināšana ir izaicinoša. Jūtos izsmelta idejām un visādiem stratēğiskiem gājieniem kā neveiksmīgā dambretes spēlē. Gribās kliegt un raudāt, skriet mežā un doties nezināmā virzienā. Ir pagājušas 2 h kopš viņu mēğinu iemidzināt un tieši nekā. Bija viens saldsērīgs brīdis, kad spēļu pūcīte apgaismoja sienu krāsainās zvsigznēs, skanēja mūzika un viņa tik mierīgi man rokās gulēja ar visu knupi mutē, ko bija sanācis bez piespiešanas iemānīt. Pat asaras saskrēja acs kaktiņos ar domu, ka šis nu ir tas, dēļ kā veidojas tās pozitīvās atmiņas bērnkopībā. Šie ir tie momenti, kas liek tiem taureņiem dancot. Un, protams, kad jau likās, kad viss ir izdevies, viens mirklis un viņa bija augšā, acis kā pogas un tusiņš sākās. Mute arī bija vaļā ar savu skaļo balsi pieskandināja visu istabu, bet es cerēju, ka lielie neko nedzirdēs un kaimiņiem salds jo salds miegs. Tajā brīdī es zemapziņā jau vicināju balto karodziņu, bet kaut kur kaklā sajutu kamolu sakāpjam ar skaļu izmisuma saucienu. Ko šķiet ar domu spēku vīrs sadzirdēja un paņēma mazo, viņam tik labi izdodas meitu nomierināt. Tagad te rakstu un domāju, kāda būs šī nakts. Iepriekšējās es esmu gulējusi minimāli un 45 grādu leņķī (te derētu kāds labs gifs, lai projecētu manas emocijas kādā izmisušā tēlā). Likās, ka varbūt beidzot ir kaut kas nogājis pa pareizajām sliedēm, līdz sliedes sašķobījās un es nemāku tās atpakaļ iztaisnot, bet tās turpinās un es sekoju. Varbūt tas ir tikai laiks. Nu varbūt vēl vēders moka, lai gan gāzītes viņu tik traki vairs netraucē. Ir arī nedaudz deguns ciet, kas sarežğī to gulēšanu mazajam cilvēciņam.Varbūt, varbūt, varbūt, viss varbūt. Tagad tā attīstība iespējams nāk ar joni, kas atstāj savas sekas. Rūta gan guļ kā cīsiņš un smaida tik uz sejām un mantiņām. Viņai ir burvīgs smaids. Būtu labāk tagad gulējusi, ne? Hah, laikam. Bet kā lai aizmieg ar to sažmiegto murcekli manā galvā un darāmo lietu sarakstu, kad uzbāzīgi gaida, ka kaut ko beidzot laikā izdarīšu. Un dažbrīd atskārt, ka ir tik labi, ka pēc pirmajiem diviem bērniņiem mani ir tā saucamā “amnēzija”, jo es tiešām neatceros to trako sākuma posmu. Tik atminos, psiholoğiski ar Martu es dzīvoju vienā rozā burbulī, kur purkšķināja poniji, māja smaržoja pēc tikko ceptiem gardumiem, putekļi baigi neklaiņoja un es pati, lai gan nogurusi, toties mierīga. Ar Jurği bija kā tumšā ielas nostūrī ar vārgu apgaismojumu, cenšoties vēl atrast kādu sveci, lai paliktu gaišāk. Tie bija toreizējie psiholoğiskie stāvokļi. Tagad, kad jau sen savam ego esmu pateikusi visu ko domāju, cenšos nestrebt karstu un vairāk ieelpot, šūpojos kā uz balansa dēļa. Starp sagurumu, emocijām un pienākumiem. Varētu salīdzināt sevi ar plīša lācīti, kas vairākkārtìgi sašūts, bet turās kopā un smaida.
Rudens ar joni atskrējis un tūlīt vairs nebūs. Un kaut kā šoreiz tik caur logu vēroju šo krāšņumu. Rūta nav ratos gulētāja, lielie bērni slimo un es sadzīvoju ar savu nervu sistēmu un kafijas krūzēm. Kā pārējiem? Marta joprojām dejo un iet mūzikas skolā plus vizuālās mākslas pulciņš, bet tagad dēļ daudz izkritušajām nodarbībām klavieres ir zobu sāpes un nezinu kā motivēt meitiņu. Jurğis toties ir sācis iet tautas dejās un viņam tiešām patīk. Rolis strādā, mācās un glābj mani manos zemākajos punktos. Es cenšos nepazust, atdzīvināt rakstīšanu un dzīvot neapšaubot savu rīcību.
Rudens vispār tāds pārdomu laiks, aijājot meitu neskaitāmas reizes pie nosūcēja domas aizklejo tālu un vairākas reizes dienas es gan padodos, gan saņemos. Un kaut kā negribu, lai rudens beidzās un sākās pelēkais periods pirms uzsnieg sniegs. Bet es vēl negribu sniegu un vispār ko gan es gribu? Nedaudz apstādināt laiku un nebaidīties no vakariem, sākt mīlēt kustību un cerēt, ka tas sliežu ceļš kaut kur iztaisnosies.