Dzemdību stāsts
Stāsts, kuru rakstu vairākas dienas un liekas, ka visu laiku ir jāpapildina. Tad nu sāksim ar to, ka tas viss sākās jau 14. augusta naktī. Vīrs strādāja diezgan vēlu un es jau sen snauduļoju gultā. Kad viņš beidzot atnāca gulēt, es vairs nevarēju aizmigt. Tā nu ap diviem naktī ne tikai man acis bija vaļā, bet arī diezgan spēcīgas treniņkontrakcijas. Ja reiz runā par treniņkontrakcijām, tad tās šoreiz man bija diezgan daudz, it īpaši pēc 37.nedēļas. Ar Martu tādas neievēroju, bet varbūt aizmirsies un ar Jurği bija, bet retas. Bet nu atgriežoties pie tās nakts notikumiem, ap diviem naktī lejuplādēju aplikāciju, kas palīdz uzņemt laiku. Pirmā stunda tāda nepārliecinoša, toties otrā – kā pulkstenis, – ik pēc 10 minūtēm apmēram minūtiilgas sāpes. Bet pārelpojamas. Protams, ka sāku visu ko sadomāties. Plus, Jurğis bija uzmodies, un es to stundu pavadīju bērnistabā uz pufa sargājot bērna miegu un tēlojot putnubiedēkli sliktajiem sapņiem. Pēc tam izdomāju ieiet dušā. Pēc dušas sāpes nepārgāja, bet treniņkontrakcijas turpināja būt ik pēc 20 minūtēm un kļuva aizvien neregulārākas. Ap rīta pusi, kad saule jau bija uzaususi, es beidzot aizmigu. Nākamo dienu atpūta baigi nesanāca. Gulēju cik man atļāva bērni. Vīrs bija aizbraucis klātienē strādāt un es biju apsolījusi bērniem, ka ar viņiem padarbošos. Izprintēju “Dzenes uzdevumus bērniem” un pēc pusdienām piesēdāmies darboties. Es vēl biju izdomājusi, ka sataisīšu ievārījumus ziemas mēnesim un pasūtīju vīram visādas odziņas. Līdz vakaram tas plāns neizdzīvoja. Kad vīrs pārbrauca mājās, bija pēc 18.00 un atceros, ka teju pusstundu vēlāk pēc vīra ierašanās man atsākās atkal kontrakcijas. Iesākumā ar 10 minūšu intervālu. Es kārtējo reizi padomāju, ka trenējos. Iegāju dušā, lai pārliecinātos. Izejot es sapratu, ka kontrakcijas ir uz palikšanu. Tajā brīdī intervāls bija nu ik pēc 5 minūtēm. Nu tā arī pa māju staigāju. Sakārtojām drēbes bērniem, ko vilkt pie omes, ja nu kas. Pati kārtējo reizi pārliecinājos, ka manā dzemdību somā nekas netrūkst (tur gan bija daudz par daudz visa kā un sanāca visu atvest tikpat tīru mājās, jo pa slimnīcu dzīvojos ar visu minimālāko). Ap 21.00 vakarā es nonācu pie secinājuma, ka visu kravājam mašīnā un bērnus vedam pie omes. Protams, ka visi priecīgi un mazā cilvēciņa gaidās, bet es pati nesaprašanā vai viss tiešām sācies, lai gan dzemdības nu nevar nokavēt. Arī trešās nevarot. Ar Martu man bija ierosināšana, bet ar Jurği augļūdeņi tecēja, tur jau tiešām atpakaļceļa nekāda nav. Bet šoreiz drošības pēc braucām pārbaudīt tonīšus. Sāpes visu ceļu turpinājās un nu, lai gan izturamas un pārelpojamas, braucām pārbaudīties. Pirms 22:00 ieradāmies Bulduros, kur nedaudz sanāca pagaidīt, bet mani uzņēma ar vislaipnāko attieksmi un paaicināja uz tonīšiem. Sirdstonīši bebītim bija labi un arī kontrakcijas turpinājās visu to laiku. Pārbaudīja arī atvērumu, kas tobrīd bija kādi 3cm. Vecmāte mums piedāvāja palikt pēdējā pieejamā istabiņá vai mēğināt braukt mājās un atgriezties attiecīgi, kad nu būs process aktīvāk sācies. Beigās gan izlēma par labu palikšanai, sākām rakstīt papīrus un sarunājām, ka 7os no rīta nākšu atkal uz tonīšiem. Tā nu mēs aizgājām uz istabiņu un tusējām tur. Skatijāmies seriālu un pļāpājăm. Kontrakcijas turpinājās, es gan staigāju un pagulšnāju un bija tăda satraukuma pilna sajūta par gaidāmo satikšanos. Un tā līdz 4iem rītā kad kontrakcijas pārgăja un man nedaudz nolaidās rokas un skumjas pārņēma. Tad nu es aizgāju pagulēt līdz tiem 7iem, jo iepriekšējā nakts arī nebija īsti gulēta. Ap 7iem no rīta pie manis atnāca vecmāte un aizgājām pārbaudīt tonīšus. Tonīši mazajam bija labi un tad mani aizsūtīja augšā gaidīt dakteri no nākamās maiņas. Pulkstens pat nenosita 8:00 kad gāju pie daktera, atvērums 5cm, bet kontrakcijas ļoti neregulāras. Pēc pārunām un apspriešanas izlēmām ievadīt gēlu, lai process turpinātos. Vairākas reizes uzjautājot vai es esmu gatava un vai nebūšot pārāk nogurusi pēc negulētajām naktìm. Ilgi gan man nenāca aizdomāties, protams, ka es esmu gatava. Dakters ievadīja gēlu un iedarbība bija super ātra, pēc 5 minūtēm man atsākās kontrakcijas. Cik sekoju līdzi kontrakcijas ik pēc 2minūtēm un ļoti intensīvas. Uzsūtija mani uz palātu un deva norādījumus ar domu, ka pēc 10.00 jādodas uz dzemdību palātu, jo tur gan vecmātes ir tuvumā, gan dakteri. Tad nu es palātā grozījos no vieniem sāniem uz otriem un sāpes bija, nu kā jau dzemdību sāpes ļoti intensīvas. Ap plkst.10.00 bijám ar vīru dzemdību palātā, tă arī bija vienīgā telpa kurā bija gaiss, jo istabiņā sēžot varēja kārtīgi nosvīst, Augusta karstākā diena. Tad kādas 2h es gan staigāju, gulēju, stenēju, elpoju un domās ik pa laikam aizpeldēju. Ap plkst.12:00 gan toņi tika pārbaudīti, gan atvērums kas tajā brīdī bija 6cm. Tika pārdurti ūdeņi, ar mani pārrunājot šo lēmumu un tad sāpes bija tādas, ka varēja pa sienām rāpot, bet procesam bija jāturpinās. Un tad pirmo reizi savā pieredzē palūdzu epidūru. Un, protams, bija nedaudz bailes riskēt, jo es nezināju kā mans ķermenis reağēs un kă tas viss būs, bet es gribēju būt psihaloğiski klātesoša satikšanās brīdim, nevis pilnīgi citā sāpju dimensijā. Pie manis atnāca fantastisks anistezealogs un ar mani sarunājās kā ar sen neredzētu draugu, kas procesu padarīja patīkamu, lai arī tajā brīdï likās, ka vairs es neko negribu un kā es tikšu visam cauri. Pēc anestēzijas ievadīšanas kājas bija pilnīgi nejūtīgas, bet atvērums teju 20 minūtēs bija visi 10cm, vecmáte pa to laiku sagatavoja visu pēdējam darbiņam, kas bija jāizdara. Un tad tas sākās. Tajā brīdī blakus bija vecmāte un mans vīrs. Vecmāte koriğēja visu procesu un tās ir muļķības, ka ar anistēziju pašu iztumšanu īsti nejūt. Jūt visu. Mans tā brīža uzdevums bija just kontrakciju, spiedienu un klausīties vecmātē. Pēc apmēram 15minūtēm bijām jau uz dzemdību galda vecmāte iesaucās “bērns”. Visa palāta pēkšņi bija pilna ar cilvēkiem. Pēdējie “ssssss” un pēdējie elpas vilcieni un es dzirdēju viņu iebļaujamies. Ar vīru, protams, gribējām zināt dzimumu. “Meitene”: izsaucās daktere. ” Nu sveika Rūta.” Un mazo, silto ķermeni uzlika man uz krūtīm. Un eiforijas augstākais punkts bija sasniegts un es raudāju. Ļāvu, lai asaras birst. Tajā brīdu gan poniji skraidīja, gan kaut kur pasaules nostūros varavīksnes bija, gan debesmannu vannas gāzās. Neticībā par to, kas tikko notika. Neticībā par to cilvēcisko pārspēku. Pateicībā par visiem, kas bija tajā brīdī klātesoši un palīdzēja man tikpat smaidīgai kāda iegāju slimnīcā, tikpat smaidīgai arī sagaidīt savu meitiņu. Ar liela noguruma piesitiena un milzīga izsalkumu, jo ēst gribējās visu. Tad gaidījām placentas piedzimšanu, kas nebija ātrs process, kam sekoja visai asiņaina aina. Par cik dakteris zināja manu iepriekšējo atgadījumu, kad tiku aizvesta uz slimnīcu divas nedēļas pēc dzemdībām, tad gribēja pārliecināties, ka man viss ir iztīrīts. Nu īsta šausmenītes aina, man gan tajā brīdī tas īsti nerūpēja, jo mazā bija man virsū un mēs abas raudājām, no pārpasaulīgās sajūtas. Kad visi bija izgājuši no palātas, mazo pielika pie krūts un viņa sāka aizrautīgi zīst pirmpienu. Pēc kādām divām dzemdību eiforijas stundām pārbraucām uz palātu, kur man gaidīja gan pusdienas, gan vakariņas. Es biju tik ļoti priecīga par atkalsatikšanos ar ēdienu. Un apetīte bija tāda itkā es mēnesi no vietas nebūtu ēdusi, plus slāpes kas tajā karstumā bija milzīgas. Mazā to dienu pavadīja ēdot un saldi guļot. Un naktī turpināja tādā pat garā. Un tagad atskatoties uz šīm divām nedēļām, sāku lēnām arī atcerēties kă ir tad, kad mājās ir zīdainītis. Jo ir labi zināms, ka šodiena nebūs tāda kā vakardiena un no rītdienas tu nezini, ko var sagaidīt. Tu piepildies ar prieka brīžiem un mirkļiem, un turpini iemīlēt visas mazās bērna aprises, ievērojot mazos sīkumiņus bērniņam, kas tagad ir vislielākā prioritāte. Un ir dienas, kad nekas neiet, kā plānots. Vēl, ja nakts nav gulēta un mazais ir trīs stundas pavadījusi nomodā ar sāpīgo punci, bet vecāki maiņās mēğina bērnu nomierināt. Skaidrs, ka lielākie bērni jau arī augšā un kaimiņi drošvien lādē mūs. Un mēs arī zinam, ka tas viss ir pārejoši. Cik vienlīdz skaists un grūts ir šis mirklis, kad dzīvē ienāk vēlviens cilvēks. Kas ir tik trausls savā būtībā un esībā, un vienīgais ko viņš grib ir rūpes un mīlestību. Un tu zini, ka tev ir jāsagatavo pacietības spilvens, jāieelpo vēl un vēl, ja vajag un tik jāiet uz priekšu. Esot pateicībā par visu labo. Un, ja tev ir pazīstama kāda māmiņa, kas iet šim cauri, aizraksti viņai un paprasi kā viņai iet un kā viņa jūtas. Varbūt viņa uzreiz neatbildēs un izlasīs tavu ziņu ap 3iem naktī barojot mazo bebi, bet tici man viņa būs pateicīga par to. Jo ar bebīti viss ir kārtībā, viņš ir drošās rokās, bet mammas mēdz skaisti iztarot smaidu un iekšēji lūzt pa drumstalām. Es zinu no savas pieredzes, domājot par iepriekšējo pēcdzemdību pieredzi. Šis laiks ir trausls. Ir atsāpes, kas atgādina kontrakcijas, tu smaržo pēc piena zupas ar kāpostu lapu fona pieskaņu plus vēl visādas blaknes, kurās es neiedziļināšos. Žonglē ar tīrību mājās, trauku un veļas kaudzēm. Ar lielajiem bērniem, kuriem vajag to uzmanību. Ar vīru, kas cenšās palīdzēt ar tavu emociju vezumu un negulēto nakts nogurumu. Un dažbrīd kaut vai tikai laiku sev. Un, ja dodies pie jaunās mammas un zīdainīša, paprasi kā var palīdzēt? Vai ko sarūpēt? Ēdiens un pamperi, vislabākā dāvana. Un tā es te varētu turpināt, bet iešu ēst, jo bērnam miedziņš nosargāts un jāgatavo bērni dārziņa gaitām.
Pārdomas
Nu jau ir pagājis ilgs, jo ilgs laiks kopš pēdējo reizi kaut ko publiksi rakstīju. Viss palika uz lapas vai muļļājas man pa galvu un bieži vien neliek mieru. Pa šo laiku ir tik daudz kas noticis un joprojām notiek. Es nerunāšu par Covid un vakcīnu, lai gan es esmu vakcinējusies, bet es nestājos neviena pusē, jo latvietiem taču patīk kādu apēst. Par IG es varu teikt tikai to, ka man ir pametusi vēlme aktīvi darboties, lai gan pēc manām publicitātēm jums droši vien varētu rasties cits iespaids, jo katru dienu ir pa bildei. Šķiet, gribās profilu uzturēt dzīvu, lai brīdī, kad varbūt vajadzēs zāles palīdzību, man būs kam paprasīt, palūgt un parunāties. Un es noteikti neesmu viens no aizraujošākajiem profiliem, neskatoties uz bildēm, šķietami tās ir ok. Ar sadarbībām es ļoti neaizraujos, bet ik pa laikam kāda ir, bet nemāku vairs smuki uztasīt reklāmu, ja nu vienīgi mana sirds netrīsās par ideju. Viss kas ir uztaisīts ķep ļep, arī to pamana, to var redzēt un sajust cauri ekrānam. Un es tā nevēlos, tapēc ļoti daudz esmu pateikusi nē. Un, ja es tomēr izvēlos kādam pateikt jā, tad man ir jāpaskaidro un jāstāsta kāpēc es tieši izvēlos to un pamatot savu izvēli. Būšu spītīga un nepamatošu, ir un viss, ar to tad arī pietiks. Es skatos uz to mammu profiiem, kam šķiet visam laiks pietiek. Kopā darboties ar bērniem,aizkriet randiņā ar vīru, kamēr mēs divatā nozombēti skatāmies kārtējo kases grāvēju pie kura gribās žāvāties vai klusumā skatāmies sienā. Uztaisīt trendīgu reelu un vēl sportot, ēst pagatavot, beigu beigās arī labi izskatīties. Es nedaudz apskaužu, nav noslēpums, es ar tā gribētu, visu izdarīt un pa kalna virsotnēm, kā kalna kazai lēkāt un nepazaudēt līdzsvaru (es nevienu par kazu neapsaucu, tā ir metafora). Mana galva ir pilna, mans ķermenis ir noguris un stīvs. Brīvajās dienās es atļauju sev slinkot un pēc tam es nožēloju to, ka es neesmu neko sadarījusi un sanāk dusmoties uz sevi. Slinkošana mammai tāpat nozīmē, ka bērni pabaroti, māja ir izslaucīta, veļa samazgāta un visi samīļoti. Un jūs teiksiet nu nē, vajag arī slinkās dienas, bet ja viņas jau šķiet par daudz un tā vietā, lai es mācītos, es noskatos “Grejas Anatomijas” sēriju, bet gudrāka tāpat nepalieku. Man ir tik daudz bailes pēdējā laikā, ka es tajās varētu peldēt. Bailes par sevi, par veselību, par skolu un darbu, par to cik viss sadārdzinās un bail no tā, kas notiek mūsu cilvēku vidū. Es nesākšu ķidāt visu pa detaļām un dažreiz manas bailes neataisnojas un dažreiz nav par ko baidītiies. Vai no nezināmā ir jēga baidīties? Tik gaidi un sēdi klēpī rokas salicis. Man rudens vienmēr ir bijis tāds grūts laiks, it īpaši, kad paliek tumšāks un drēgnāks. Kad gribās ielīst zem segas un tur palikt līdz atkal sāk čivināt putniņi un mostas daba. Brīdī, kad gribētos būt ciešāk, tuvāk un mīļāk, visi atsvešinās un te neiet runa par Covid un aizliegumiem, mājsēdi. Kad vienam otru būtu jāatbalsta, mēs pagriežam muguru vai neredzam, jo mēs visi auļojam tik ātri. Gribās apstāties, paskatīties apkārt un ieelpot. Un tā man dienas uz priekšu lēkā no augšas uz leju, pa kalniem un lejām, cauri saulainām pļavam līdz negaisa mākonim, vienā acumirklī. Un es neesmu nekāds nabags, mani nav jāžēlo vai jāmāca, bet es esmu nogurusi no visa. Šīs ir mans čīkstīgais, slinkais ieraksts, varbūt nākamais būs saules pieliets un motivējošs. Es nemēģinu te puzli salikt un atrast atbildi, bet kaut kur tajā visā skrējienā esmu pazaudējusi daļiņu sevis, azarta dzīvei un motivatoru ikdienai.
Ar rudenīgiem sveicieniem.
Ilgstoša sāpe
Es kā vienmēr šķietami piebremzēju, it īpaši, kad rakstu par ļoti personīgām lietām. Pirms nedēļas noskatījos dokumentālo filmu par mobingu, kas tika translēts par LTV1 un es no sirds ceru, ka maniem bērniem nebūs jāiet kam tādam cauri.
Man bērnība bija priecīga, it īpaši laukos pie vectētiņa, bet spilgti atceros vienu uzbrukumu sev, ko vietējās meitenes pastrādājā. Netālu no mājas, kur dzīvoju, bija nometnes teritorija, kur pastaigājoties siltā vasaras dienā man tiešā veidā uzbruka meitenes, trīs. Plēsa matus, rāva aiz rokas, jutos kā lupatu lelle, kas uzkarināta uz žāvētāja un plīvo vējā. Un, lai gan pēc tam mēs bijām draudzenes, bet tasjoprojām iespiedies atmiņā, kā tāds sāpīgs pārdzīvojums un kopš tās reizes nespēju skatīties filmas, kur ir agresivitāte.
Skola kā tāda nebija nekāda pastaiga ziedu pļavā. Es nebiju viena no skaistajām meitenēm, jo es atšķīros, man bija daudz vasaras raibumi un dēļ imunitēs līmeņa biežs viesis bija, biju neliela auguma, nedaudz arī neveikla, kas tika uzburts man galvā. Es ļoti viegli pakļāvos cilvēkiem, vēlēšanās izpatikt un tā arī viņi iemācījās mani izmantot. Tajā brīdī tas tā nelikās, jo biju akla. Jutos kā balta papīra lapa, kas tika saburzīta, tad viegli izgludināta ar rokām, lai atkal tiktu saburzīta. Briesmīgs laiks un tā tas vilkās ilgi, līdz es bastoju skolu. Vienreiz pat divas nedēļas negāju, jo es negribēju tur atgriezties. Kad vecāki uzzināja, ak zeme atveries, bet vai tad viņi mani uzklausīja, vai dzirdēja, kad man bija grūti. Viņiem bija savas rūpes. Viņi strādāja daudz, lai mēs būtu visādi apgādāti, es viņiem to nepārmetu. Jūs teiksiet, bet skolā taču visam kam ir jāaiziet cauri vai ne? Jā ir, bet tam ir izteiktas sekas nākotnei. Es redzēju, kā apbižo manu brāli, tikai tāpēc, ka viņš bija nedaudz savādāks, ar citām interesēm. Kā viņu pieskočoja pie koka, kas bija viens no tādiem nejaukiem starpgadījumiem un visiem likās dikti smieklīgi un, lai arī brālis smējās līdz ar viņiem, pāridarītājiem, es redzēju kā iekšēji viņš bruka. Kā glābās datora ekrānā un ārpasaule bija kas svešs. Neskaitāmas reizes sapņos izdomāju, kā es tos nelabvēļus pievarēšu ar gudrību, ne spēku. Bija tāda sajūta, ka viņi barojas no tā, ko izdara citam. Viņi barojas no otra cilvēka nespēju tajā brīdī aizstāvēties un visi apkārtējie neko neredzēja, tam nepievērsa uzmanību. Atceros, ka skolā atnāca psihologs ar mums runāt, ar visu skolu un es izplūdu asarās par netaisnību. Kā es nokaunējos no savām asarām! Bet vai tad no tā ir jākaunās. No taisnības, no sāpēm. Tagad es redzu, kā brālis liek ielāpus sev, cik ļoti viņam negribās uz LV atgriezties, cik viņam tas bija smagi.
Pārvācoties uz citu skolu, uz citu pilsētu, es pāršķīru lapu un ar jaunu sparu iegāju pa skolas durvīm. Un, lai gan par vasaras raibumiem es ilgi vēl dzirdēju piezīmes, biju iemācījusies aiztaisīt klapītes ciet un nepievērst tam īsti uzmanību. Jo ko tik es nebiju dzirdējusi, viss bija novecojis un neskaitāmas reizes dzirdēts, kā tāds vecs neizdevies joks. Kad nu, kā pieaudzis cilvēks uz to visu atskatos un cik ļoti tas izmainīja manu pašvērtējumu, jo arī pēc skolas gadiem, kad kāds neviļus pateica, kaut minimāli aizskarošu, tarakāni manā galvā sāka uzdzīvot. Pēdējais piliens tam bija gadījums pirms dažiem gadiem Imantā, kad mani piekāva trīs meitenes pie mana dzīvokļa durvīm, mani bērnības pārdzīvojumi ar joni atkal atskrēja pie manis.
Tā nu gadiem ejot, šis temats manas asinis uzkarsē, tā ka iet pāri malām. Pārāk maz tiek par to runāts. Tagad cilvēki ir palikuši ļoti agresīvi arī virtuālajā vidē. Viņiem nav nekādas atbildības par to, ko nodara citiem. Par komentāriem, kas var būt kādam šķiet kārtējās pupu mizas, bet citam nodarīt ļoti pāri. Un es ticu, ja es te izlieku savu sāpi uz paplātes, lai visi var apskatīt, vai kas mainīsies? Nē, bet varbūt kādu tas pamudinās runāt, kādu pamudinās aiziet ar kādu parunāties un atklāties, pat ja mani tik izdzirdēs viens cilvēks, arī tas būs daudz. Nedzīvosim naidā, nepieļausim, lai aizskar mūsu bērnus. Sabiedrībai ir jāaug. Mums ir jāaudzina krietni, empātiski cilvēkis.