Jurģītis
Deviņpadsmitais februāris. Tā bija diena, kad pasauli ieraudzīja savām acīm mans mazais Jurģītis, Rūķītis, Spurģītis, dēliņš un brālītis. Es atceros ar kādu vieglumu iesākās diena. Cik ļoti mēs baudijām procesu pirms pašām straujajām dzemdībām. It īpaši pastaigu pie jūras, kas tajā dienā bija tik pelēka, ka likās, ka smiļšainā zeme ar jūru tīri labi saskaņojušās par godu mums.
Par dzemdībām var izlasīt vienā no maniem bloga ierakstiem. Un par to, cik ļoti mūs Jurģītis pārsteidza, par to ar. Mūsu deju svētku bēbis, kas izdzīvoja vienu skaistu notikumu pēc otra. Es atminos, kā Guns N’ Roses koncertā pie “November rain” raudāju, tā no sirds, izrādās ka tās jau bija grūtnieces emocijas, nevis tikai mans emocionālais dzīves stāvoklis. Viss tas laiks nedaudz miglā tīts un ļoti raibs.
Prasīju Jurğa tētim, kas ir tas vārds, kas asociējas ar Jurģi: “Lauznis.” Un es viņam piekritīšu. Cik gan daudzas lietas prasa otreizējo apstrādi, nez kuro tīrīšanu vai izmešanu ārā, jo vairs nav labojums. Es pat nevaru iedomāties, kas būtu tas, ko viņš nespēstu salauzt. Mazs staigājošs Terminators, kurš vienmēr atgriežas.
Prasīju arī Martai, uz ko Marta atbildēja: “Mīļš.” Jā, Jurģītis var būt ārkārtīgi mīļš. Kopš viņu pavisam, pavisam maziņu atceros, viņam ļoti patika likt savu galviņu mammas azotē, ieritināties blakus un aizmigt, vai ar dupsi augšā iegrimt dziļā, jo dziļā miegā. Kā toreiz, kad no rīta jogas nodarbību baudīju, acīmredzot Jurģītis ar. Ar Jurģi nekad nav garlaicīgi.
Kas ir tas vārds, kas man asociējas ar mazo: “Viesulis.” Tāds, kas sagrābj, liek noreibt no laimes, nedaudz iztrakoties, vienlaicīgi sajukt prātā, nolaist uz zemes virsmas un samīļot ar lielām lāča rokām. Tie pirmie mēneši, kamēr mēs sapratām, kas notiek mūsu dzīvēs ienākam tādam mazam bērniņam, kurš bija nu jau pilnīgi savādāka pieredze, salīdzinot ar Martu. Nu īsti jau nav ko, tas taču puika. Bet. Pagāja laiks, kamēr viss sakārtojās. Kamēr mēs atradām laiku sadzirdēt viens otru, sadzirdēt Martiņu. Samīļot, ieviest rutīnu, mīlēt atkal dzīvi, atvērt pasaulei durvis vaļā un sākoties pandēmijai, aizvērt tās ciet. Teju pirms gada svinējām bērniem jubileju kopā ar tik fantastisku cilvēku kompāniju, ka tagad nedaudz smeldz sirdī, jo gribās atkal. Gribās atkal tā sirsnīgi parunāties, iedzīvoties nedaudz mammas stresiņā, cenšoties uz galda sarūpēt gardumus, dzirdēt daudz bērnu smieklus un tas nogurums pēc tādas ballītes! Gribās ticēt, ka viss atgriezīsies savās sliedēs, lai arī cik naivi tas nešķistu. Bet labi, ko nu par to. Šonedēļ ir Jurģīša nedēļa un es slīgstu mammu nostaļģijā un ļauju, lai tas patīkamais siltuma vilnis mani sagrābj un aizved uz to mirkli, kad satiku viņu. Manu otro bērniņu. Par tevi, Jurģīt. Mīlam no sirds.
Februāris
Pirms vairākiem gadiem februāris man saistijās ar nedaudz tumsu, ar aukstumu un Valentīna dienu, ko nesvinu. Mēnesis pirms pavasara iestāšanās. Bet cik ļoti dzīves svarīgie notikumi spēj izmainīt perspektīvu, uz to, kas tevi piesaista pie noteiktā laika posma. Februāris tagad ir tāds nozīmīgs mēnesis mūsu dzīvēs. Divi dzīves, mīlestības kamolītī ietītie notikumi. Pirms teju diviem gadiem, mēs ar vīru mijām gredzenus. Mūsu kāzu diena bija ļoti īpaša, šķietami ikdienišķa, bet tik piepildīta. Rīts ne ar ko īsti neatšķīrās no citiem rītiem. Piecēlāmies, paēdām brokastis un lēnām sākām visi gatavoties. Uzlikām fonā mūziku un gurnus kustinādami, taisijāmies īpašajam notikumam. Jau iepriekšējā vakarā viss tika sagludināts un akurāti salikts, lai nesaburzītos. Tā bija piektdiena un ceremonija sākās ap 13.00, tapēc laiks bija pietiekami, tā vismaz likās. Ārā spīdēja saule, pēdējās dienas bija snidzis, bet tāda silta pavasara sajūta un uz trotuāriem jau sastājās balti pelēka pļura. Uzliku pati savu grimmu, kā nu varēju, ilgi kājās nostāvēt nebija iespējams, pēdējie metri ar Jurģīti puncī. Ielakoju matus, uzvilku savu garo kleitu, palīdzēju Martiņai sagatavoties un ar bangojošu sirdi devāmies uz dzimstrakstu nodaļu, Iļģuciemā, pirms tam iebraucot pakaļ skaistajam pušķim. Aizbraucot, tur uz vietas mūs satika mūsu fotogrāfe un mūsu mīļie vedēji. Pirms ceremonijas tikām ievesti mazā, gaismas pielietā telpā, kur varējām pačalot un izrunāt uztraukumu, kas skraidīja, kā mazas skudriņas pa savu skudras ceļu. Safotogrāfējāmies, izdzīvojām mirkļus, kas tagad nedaudz miglā tīti. Ceremonija bija īsa un mīļa, joprojām siltas, jo siltas atmiņas. Marta mierīgi stāvēja blakus vedējmātei visu ceremonijas laiku, Jurģis meta kūleņus vēderā vai varbūt tie bija taureņi. Bet tas brīdis, kad Rolis samīļoja meitiņu tieši pēc ceremonijas, apliecinājumu tam, ka esam nu ģimene, tas mūžam paliks atmiņā. Mazās prieka asariņas dejoja man acīs un laimes kausiņš pildijās. Pēc svinīgās daļas, sabildējāmies un iedzērām bērnu šampi, atvadījāmies no fotogrāfes un devāmies tālāk. Vedēji bija sarūpējuši mums izklaides ar baloniem un tiltiem, smiekliem un neaizmirstamiem mirkļiem par ko šobrīd domājot, smaidu. Pēc notikumiem bagātas pēcpusdienas braucām uz mājām. Bija pasūtīts suši, uzlikām plates fonā ar mūziku un saēdāmies gardas, jo gardas kūciņas. Vakarpusē jau liekot Martu gulēt bija tāds sagurums, bet smaids palika sejā vēl tik ļoti ilgi. Vai es būtu gribējusi lielākas kāzas? Jā, mēs gribējām kārtīgu ballīti, ko joprojām ceram sataisīt. Bet vai es nožēloju mūsu izvēli? Nē, ne kripatiņu, ne drusciņ, ne pilītes. Es priecājos, ka šī bija diena, kas neradīja stresu, it īpaši būdama stāvoklī, tik nesteidzīga, brīnumaina un tik ļoti svarīga mums. Vienpadsmit dienas pēc kāzām, tādā pašā nesteidzībā pasaulē ieradās Jurģītis. Bet tas jau ir cits stāsts.
Mīlestības vēstule
Es joprojām spilgti, jo spilgi atceros to dienu, kad tevi uzlika man uz vēdera, tikko piedzimušu. Kad pasaule turpināja griezties, bet mums laiks bijs apstājies. Šis mirklis piederēja mums divām. Kluss, mierīgs un aicinošs. Varēja sadzirdēt katru elpas vilcienu, sirdspukstus un, ja blakus palātā būtu nokritusi adata, arī tā atbalsotos klusumā. Taureņi izlauzās no visām pamalēm, nostūriem un piepildīja telpu, tie glaudīja mūs ar saviem spārniem un man asaras bira kā pupas. Brīdis, kas vienmēr paliks atmiņās. Brīdis, kas liecina par tādu bezgalīgu laimi un beznosacījuma mīlestību. Jauna dzīvība, jauns sākums. Un tā tava smarža, tāda maza bērna smarža, kas šķiet atvēra visus smaržas kanālus un es elpoju, elpoju tevi tik mazu, blakus. Kaut reiz es atkal varētu paņemt tevi tā rokās un ieaijāt pirms miedziņa.
Es atceros tās naktis, kurās abas raudājām un bijām dejotājas tumsā. Kad visa dzīvokļu mājas iedzīvotāji bija ieritinājušies segās un sapņoja jau trešo sapni, bet es tev klusītiņām dungoju “Pūt vējiņi” un tu lēnītēm aizmigi man rokās un tā es vēl kādu laiku tur tumsā dejoju, kopā ar tevi un ļāvos endorfīnu pieplūdumam.
Laikam ejot un tev pieaugot no tā mazā zīdainīša, mēs klusībā vērpojām, kā tu audz mūsu acu priekšā, acīm dzirkstot un sirdij auļojot kā tādam prērijas zirgam brīvībā. Kā tu sāki turēt galviņu, pētīt apkārt notiekošo un, lai gan tev vajadzēja tikai mūs blakus, pati pasaule šķita kļuva daudz interesantāka. Tad vienā dienā tu sāki velties un mēs bijām tavi lielākie fani, aplaudējām un smaidījām, kā karsējmeitenes par savu mīļāko komandu. Un tavs pirmais lidojums uz Skotiju, vai atceries? Kā mēs gājām tur kalna virsotnē, mākoņiem līdzās un raudzijāmies pasaules plašumos. Un tad tu sāki rāpot un smejoties dzinies pakaļ kaķim pa visu māju un viņš nabadziņs nezināja, kur likties. Kā tu mācijies stāvēt kājās, bet gribējās jau skriet? Un tā pati pirmā reize, kad pateica “Es tevi mīlu, mammu”. Un tas vasaras piedzīvojums deju svētkos, cik es lepni skatījos uz tevi un tēti gājiena laikā, tāds milzīgs dvēseles piepildījums. Tava pirmā kartupeļu talka Latgalē, vagas malā uz sedziņas. Meitiņ, un tā baltā ziemas diena, kad es ar tēti mijām gredzunus, vai atceries? Tu biji mums līdzās, lepni gāji blakus vedējmātei un klusiņām noraudzījies uz vienu no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs. Diena, kad pārtapām par ģimeni ar kopīgiem mērķiem, sapņiem un nākotni. Un vēl tik daudz, kas ar tevi jau piedzīvots, ka rokas sāktu sāpēt pierakstot vien. Protams, bija arī dienas, kad mēs kā sapūtušies pūpēži sēdējām katra savā istabas stūri un dusmojāmies, raudājām, burkstējām, pukojāmies, lai beigu beigās salabtu un atvainotos viena otrai neskaitāmas reizes. Man ļoti patīk vērot, cik ļoti stipri tu mīli savu brāli, lai gan dažbrīd tu nevēlies ar viņu spēlēties. Man patīk no malas vērot tevi un tēti, kā jūs kopīgi ķircinat mammu un dzenat jokus, par kuriem smejos kā kutināta. Man patīk, kā tu pucējies un jau vakarā izdomā, ko vilksi mugurā, tu man esi tāda dāma! Un sarunas ar tevi, ak jā. Ja es varētu visu to nofilmēt no malas. Vienmēr kā ar pieaugušo, lai gan tu esi tikai bērns. Tik skaisti ir būt mammai un tevi iepazīt no visām šķautnēm. Marta es nezinu, nemāku dažos vārdos pateikt, cik ļoti es tevi mīlu un cik es pateicīga es esmu par tevi. Katru sekundi, minūti, stundu, dienu, mēnesi un šos četrus gadus. Es priecājos būt līdzās priekos, bēdās. Mācīt tevi un mācīties no tevis.