Mīlestības vēstule
Es joprojām spilgti, jo spilgi atceros to dienu, kad tevi uzlika man uz vēdera, tikko piedzimušu. Kad pasaule turpināja griezties, bet mums laiks bijs apstājies. Šis mirklis piederēja mums divām. Kluss, mierīgs un aicinošs. Varēja sadzirdēt katru elpas vilcienu, sirdspukstus un, ja blakus palātā būtu nokritusi adata, arī tā atbalsotos klusumā. Taureņi izlauzās no visām pamalēm, nostūriem un piepildīja telpu, tie glaudīja mūs ar saviem spārniem un man asaras bira kā pupas. Brīdis, kas vienmēr paliks atmiņās. Brīdis, kas liecina par tādu bezgalīgu laimi un beznosacījuma mīlestību. Jauna dzīvība, jauns sākums. Un tā tava smarža, tāda maza bērna smarža, kas šķiet atvēra visus smaržas kanālus un es elpoju, elpoju tevi tik mazu, blakus. Kaut reiz es atkal varētu paņemt tevi tā rokās un ieaijāt pirms miedziņa.
Es atceros tās naktis, kurās abas raudājām un bijām dejotājas tumsā. Kad visa dzīvokļu mājas iedzīvotāji bija ieritinājušies segās un sapņoja jau trešo sapni, bet es tev klusītiņām dungoju “Pūt vējiņi” un tu lēnītēm aizmigi man rokās un tā es vēl kādu laiku tur tumsā dejoju, kopā ar tevi un ļāvos endorfīnu pieplūdumam.
Laikam ejot un tev pieaugot no tā mazā zīdainīša, mēs klusībā vērpojām, kā tu audz mūsu acu priekšā, acīm dzirkstot un sirdij auļojot kā tādam prērijas zirgam brīvībā. Kā tu sāki turēt galviņu, pētīt apkārt notiekošo un, lai gan tev vajadzēja tikai mūs blakus, pati pasaule šķita kļuva daudz interesantāka. Tad vienā dienā tu sāki velties un mēs bijām tavi lielākie fani, aplaudējām un smaidījām, kā karsējmeitenes par savu mīļāko komandu. Un tavs pirmais lidojums uz Skotiju, vai atceries? Kā mēs gājām tur kalna virsotnē, mākoņiem līdzās un raudzijāmies pasaules plašumos. Un tad tu sāki rāpot un smejoties dzinies pakaļ kaķim pa visu māju un viņš nabadziņs nezināja, kur likties. Kā tu mācijies stāvēt kājās, bet gribējās jau skriet? Un tā pati pirmā reize, kad pateica “Es tevi mīlu, mammu”. Un tas vasaras piedzīvojums deju svētkos, cik es lepni skatījos uz tevi un tēti gājiena laikā, tāds milzīgs dvēseles piepildījums. Tava pirmā kartupeļu talka Latgalē, vagas malā uz sedziņas. Meitiņ, un tā baltā ziemas diena, kad es ar tēti mijām gredzunus, vai atceries? Tu biji mums līdzās, lepni gāji blakus vedējmātei un klusiņām noraudzījies uz vienu no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs. Diena, kad pārtapām par ģimeni ar kopīgiem mērķiem, sapņiem un nākotni. Un vēl tik daudz, kas ar tevi jau piedzīvots, ka rokas sāktu sāpēt pierakstot vien. Protams, bija arī dienas, kad mēs kā sapūtušies pūpēži sēdējām katra savā istabas stūri un dusmojāmies, raudājām, burkstējām, pukojāmies, lai beigu beigās salabtu un atvainotos viena otrai neskaitāmas reizes. Man ļoti patīk vērot, cik ļoti stipri tu mīli savu brāli, lai gan dažbrīd tu nevēlies ar viņu spēlēties. Man patīk no malas vērot tevi un tēti, kā jūs kopīgi ķircinat mammu un dzenat jokus, par kuriem smejos kā kutināta. Man patīk, kā tu pucējies un jau vakarā izdomā, ko vilksi mugurā, tu man esi tāda dāma! Un sarunas ar tevi, ak jā. Ja es varētu visu to nofilmēt no malas. Vienmēr kā ar pieaugušo, lai gan tu esi tikai bērns. Tik skaisti ir būt mammai un tevi iepazīt no visām šķautnēm. Marta es nezinu, nemāku dažos vārdos pateikt, cik ļoti es tevi mīlu un cik es pateicīga es esmu par tevi. Katru sekundi, minūti, stundu, dienu, mēnesi un šos četrus gadus. Es priecājos būt līdzās priekos, bēdās. Mācīt tevi un mācīties no tevis.
Jauno gadu gaidot
Decembra mēnesis. Viens, divi un gads ir pagājis. Daudz sirdī kņudējis šogad, daudz licis sevi iepazīt no jauna, izaicināt sevi un savu gribas spēku. Daudz iemācījis, daudz klupinājis un izlaidis manus tarakānus pastaigāties, lai es ik pa laikam uzdejotu “putniņu deju” līdzās un tad atskārtu, ka varbūt netikšu galā ar sevi. Ar saviem tarakāniem un trauksmēm. Šis pēdējais pusgads bija ļoti grūts un brīžiem likās, ka esmu saplacināta pankūka, ko neviens pat nevēlās ēst, bet esmu tā pēdējā uz šķīvja, ko visi tā kā izvairīgi negrib ņemt, jo ja nu kāds cits tomēr gribēs. Bet ziniet, decembris tiešām bija man vēlīgs. Es dabūju darbiņu, kas gan būs, kas pilnīgi savādāks man un es ceru, ka mana emocionālā kapacitāte to pavilks. Būs daudz jāmācās, bet no tā es nebaidos, jo gars alkst zināšanu. Tapēc šī gada dzimšanas diena bija pati pati labākā. Un ne jau svinību ziņā, bet tiku patiesi sadzirdēta.
Tikko arī Ziemassvētki pagāja, es biju apslimusi, ja tā var teikt. Tas nebija vīruss, bet likās ka kāds krustus spiež, kājas rauj ārā un drebulis tāds, ka vēlme bija vilkt kombinezonu. Un tieši Ziemassvētku vakarā pilnīgs bezspēks mani mocīja, varbūt tā bija ķermeņa reakcija ar brīdinājumu. Nu stop, apstājies un pietiks joņot. Bet prāts tajā pašā laikā sastādīja darāmo lietu sarakstu, kas netika pildīts. Tad nu šajos svētkos es atpūtos. Gulēju un dzēru litriem tēju, nesaprotot, kas man kaišs. Pirmajos Ziemassvētkos izkāpu no termo veļas un uztaisīju kopbildi ar saviem mīļajiem, pateicībā par to, ka man viņi ir. Un tad uzsniga sniegs, vajadzēja svaigu gaisu un lipīgos bērna smieklus. Pēcpusdienā aizbraucām pastaigāties, pikojāmies, tika taisīti sniega eņģeļi un tumsā velti sniega vīri. Un vai tad ar to mums pietika. Nākamajā dienā aizbraucām meklēt tuvākos mazos pauguriņus, izslidinājāmies krustu šķērsu. Tik laba diena. Tik pat laba, kā tā kurā mēs rūķus tēlojām Rīgā un izvadājām vēstules, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Un saku jums godīgi, man jau tagad sāk pietrūkt tas laiks, kad vakaros pēc bērnu gulēt likšanas, biju pārtapusi par mākslinieku sev. Zīmēju, līmēju, krāsoju, darbojos. Jāsāk varbūt adīt, ne?
Un, protams, atskatoties šajā gadā bija daudz tādas, laimes piepildītas, gaišas dienas. Tādas, kurās ne melnumu, ne traipu. Tādas, kuras atceroties gribās tā smaidīt, ka vaigi sāp. Es varētu mēģināt ieskicēt visus skaistos piedzīvojumus, bet tas būtu lieki, jo ticu ka katram ir savi brīži piedzīvoti, ko apdomāt un atcerēties. Tad nu tā. Gribu, vēlos, lai nākamajā gadā ir daudz prieka, mazs raižu. Daudz ieguvumi, mazs zaudējumu. Lai daudz piedzīvojumi un daudz labi darbi, kas izdarīti. Lai ir veselība, mīlestība un mans pozitīvisma gars nenoplauktu, bet augtu citos mērogos. Un vēl vēl, tos visus sarakstīšu un piedomāšu. Mierpilnas pēdējās Decembra dienas
Zakomolkina.photographyDecembri esi man vēlīgs
Vai ir bijusi sajūta, ka tu vienkārši peldi pa dzīvi. Es tā jūtos. Es peldu, nezinu kurā virzienā, bet straume mani nes. Tā kā nedaudz pazudisi, apmaldījusies, svešā filmā ar pazīstamiem aktieriem. Nu jau pēc teju mēneša man būs dzimšanas diena un es biju likusi tik daudz pozītivas cerības uz šo ciparu, trīs nulle. Varbūt lieki. Tulīt 31 un es necenšos būt upura lomā un ne viens jau nav vainīgs, viss ir atkarīgs no manis.
Nu jau vairāk kā divus mēnešus es meklēju darbu, šonedēļ izsūtīju deviņus CV, vakar viens piezvanīja un šodien divi atteica, jo man nav uzkrāta pieredze. Un ir grūti atrast par ko pasmaidīt un jūtu cik vīram ir grūti, jo viss ir uzkrauts uz viņa pleciem, neviens arī neliek justies vainīgam, bet tu neviļus tā jūties. Un es nebeigšu atkārtot to, ka visā visumā jau ir labi.
Mēs esam saģērbti, jumts virs galvas un ledusskapī ēdiens, un bērni smaida. Nebūtu jau jāsūdzas, bet dzīvē ir vajadzības ar caurām kurpēm, mūžīgo mašīnas remontu un citām ķibelēm. Un tad vēl svētki. Vai esmu stāstijusi to, cik man ļoti patīk svinēt svētkus. Cik man ļoti patīk pušķot, likt gaismiņas, aizmirsties sveču liesmās un radīt gaisotni. Un to neviens man neatņems. Radīsim noskaņu un šogad galvenā loma būs kopā būšanai. Kā man patīk dzirdēt bērnu pārsteiguma balsis un, kamēr Marta no ziemassvētku vecīša gaida šokolādes konfekti, bet Jurģis būs drošvien nodarbināts ar eglītes apgāšanu, tad arī dāvanām nav nozīmes. Un tagad tik jāliek cerības, ka šis visai mulsinošais gads tomēr kaut kā labi pārsteigs. Es likšu cerības uz decembri, es likšu cerības un centīšos visu uztvert vieglāk un savu pozitīvismu es nepazaudēšu nekur, tas ik pa laikam kā puķe noplaukst, bet tad atkal kā ar ūdeni aplieta parādās visā savā krāšnumā un spozmē.
Decembri esi lūdzu vēlīgs man un tarakāni lūdzu atrodiet mājas citur, nevis manā galvā. Es nesildīšu jūs savā azotē, bet ceru, ka sapratāt, ka laiks nu ir pazust.
Foto Zakomolkina.photography