Karantīna
Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem.
Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu. Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem. Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses. Un pēc tam zvanīja epidemiologs, kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.
Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.
Petra SkrastiņaOktobris
Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.
Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?
Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.
Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.
Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus. Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot. Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks. Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.
Foto Petra Skrastiņa
Foto Gatis VilaksRudens
Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot. Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums. Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.
Foto Gatis Vilaks