Traģikomēdija
Vakar iedomājos, ka es varētu veselu traģikomēdija iestudēt, ko pēc tam ekranizēt uz lielajiem ekrāniem.
Sāksim jau ar 11.klasi. Tikko palikušajiem 18 gadiem, dzīves vārti vaļā, apziņa par nākotni 0. Un nākamajā momentā tas dzīves ritenis apgriezās un nonācu Skotijā. Kur piedzīvoju savu pirmo depresiju, saskāros ar panikas lēkmēm, bet ieguvu ļoti daudz zināšanas, draugus, fantastiskas atmiņas un bezgalīgi daudz piedzīvojumu. Pirmās neveiksmīgās attiecības, darba pieredzi un starp neveiksmes stāstiem, kādu sudraba maliņu. Tad reiz atbraucu uz veselu mēnesi paciemoties pie māsas Latvijā. Un āķis lūpā. Pēc dziesmu svētku apmeklējuma un veselu asaru jūru, plus neskaitāmiem vasaras piedzīvojumiem. Bija tikai viens variants. Jābrauc atpakaļ. Pēc gada 8.Martā 2014.gadā atbraucu atpakaļ. Pēc tam pusotru gadu vecākiem es neeksistēju. Viņi bija apvainojušies. Tajā brīdī vēk neapzinoties, cik tomēr bija vajadzīgs man viņu atbasts. Pēc tam man tika salauzta sirds un te nu biju pie savas sasitās siles. Apsolījos vairāk neiemīlēties. Līdz 2014.gada vasarai un Positivus, kur satiku savu tagadējo vīru. Jauni, skaisti, dzīves nenogurdinātie. Tā mūsu kopīgais ceļš sākās. Pienāca rudens un, lai gan rozā brilles vēl bija cieši iegulušās atstājot nospiedumus manā sirdī. Rudenī piedzīvoju nejauku situāciju, mani piekāva naktī pirms iestāšanās jaunā darba vietā. Un cik ļoti tajā mirklī bija vajadzīgs tas vecāku plecs.Naktīs dzirdu vēl tos skaļos kliedzienus atsitamies pret kāpņu telpas sienām. Bet noriju krupi, paraudāju un iestājos darbā, kur nu galīgi man neveicās, bet strādāt vajadzēja. Pēc nomainītiem darbiem, pēc labi pagājušā laika pieteicās Marta, tik skaists un satraucošs tas laiks, kad gaidi pirmo bērniņu. Ar Jurģi sanāca nodejot deju svētkus, dzīvojām kā nu varējām. Ar ikdienas likstām, priekiem un bēdām. Atnāca kovids. Nekomentēšu. Pa to laiku iestājos dienestā un ne kripatiņu neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Tas tagad ir ģimenes bizness, es smejos. Pēc tam zaudēju bērniņu sestajā nedēļā. Šīs sūrās sāpes paturēju pie sevis, jo tajā laikā paralēli pabeidzu koledžas kursu priekš darba, kaut kur tas prieks jāsameklē. Sākās karš Ukrainā, kas nu jau trešo gadu iet un tajā brīdī sabruku tik ļoti. Ar bailēm un asarām lasīju, dzīvoju līdzi, baidījos pa mūsu drošību un rūpīgi gatavoju gaļas konservus pieliekamajā, ja nu kas. Dzīve turpinājās. Pieteicās Rūta un apgriezās dzīvi vēl jo vairāk. Karš paralēli turpinās. Un apzinoties to, ka ģimene ir manā lielākā laime un noteikti pats labākais, kas varēja notikt ar mani. Ik pa brīdim tā dvēsele klejo apkārt meklējot piepildījumu, sajūtās dažbried nedaudz vientuĺa, dažreiz nesaprasta Bet šis mans mini stāsts, ir tāds mazs pīkstiens šajā haotiskajā pasaulē. Pasaulē, kas ir tik mainīga. Komēdiju lielākie pārstāvji tagad sēž lielos namos, ģērbjas uzvalkos, sauc sevi par valstsvīriem un nenogurdināmi pazemo citus. Kā tādi skolas lielākie kaušļi. Biedējoši. Kā lai bērniem iemāca cieņu, ja tā uzvedās tādi svarīgi cilvēki. Vakar sēžot darbā mani atkal pārņēma tās sajūtas, kuras pirms trīs gadiem Ukrainas karam uzsākoties. Neziņa. Bailes. Kas notiks? Un patiesi atbildes nav. Tik pašam nodrošināt zināšanas par to, kā rīkoties. Un pie sevis galvā vislaik maļu, par tām trīs mazajām dvēselēm, kas jānosargā. Un ar vecākiem šo nevaru pārunāt, jo viņi ir absurdā burbulī iekļuvuši un patērē citus kanālus. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc ar viņiem tagad nekomucēšu. Tie ir un paliek mani vecāki, ar saviem putniem galvā. Un tā tā mana gaļas mašīnā griežas, joprojām nesaprotot to alku pēc varas. Alku pēc cilvēku dzīvībām, noliegt kādam brīvību. Nepieņemami.
Mēģināt izvilkt
Nakts. Ir teju divi. Istabā skan Kygo, Rūta ir vairāk kā stundu noraudājusi, izdzinusi vīru uz viesistabu, nomainījusi vismaz 80 pozas un visbeidzot aizmigusi. Nesen tieši nodomāju par jaundzimušā posmu, par to cik tas bija sen un cik tas bija grūts. Tie nemitīgie nakts tusiņi, kad gadalaiki mainījās gar logu kā slīdrāde telefonā, dabas skaņas bija baltais troksnis un virtuves ventilācija, Ziemassvētku lampiņas bija mana gaisma un reizē prieks. Sākotnējā cīņa ar pienu, uzvara un piena ceļš, kas ir raibs un gandarījuma pilns. Bet tu pierodi pie viena posma un nāk nākamais. Un cik ātri tas viss smagais aizmirstās līdz atkal jau nedēļu normāli neguli. Un atminies. Un tā ir tikai nedēļa, nevis vairāki mēneši ar asarām un vēlmi izgulēt neizgulēto, kliegt un bļaut, dusmoties. Un pa virsu vēl sabiedrības uzskati par to cik grūti ir skatīties dažādu mammu sociālo tīklu neīstos dzīves atspoguļojumus, par to cik viss uzspūsts un neīsts. Bet kad saka taisnību, tad visa ir par daudz un labāk klusējiet. Cik daudz dažādu viedokļu par zīdaiņa, bērna ikdienu. Nerunāsim par pārtiku, ko ģērbt, kas pareizi un reizē nepareizi. Strupceļš strupceļā galā. Pēdējos trīs mēnešus esam dzīvojuši riktīgā burbulī. Par prioritāti izvirzot Martu un skolu, nerunājot par mūzikas skolu un pulciņiem. Un tad ir vēl Jurģis, kuram joprojām ir pēc operācijas atlabšanas posms. Un mana mazā viengadniece, kas ir tik sarežģīta, cik nu sarežģīta var būt. Bez gala mīlīga, gudra, ātra, mūsu mazais ģenerālis. Pēc viņas stabules dejo visi. Un tā caur bērniem mēs dzīvojam. Viņi visi vēl mazi. Viņiem visiem tik ļoti vajag mani un tēti. Vajag mīlestību, rūpes, tuvumu. Marta šķietami tik ļoti pieaugusi savā apziņā. Cik ļoti viņa ir atbildīga pret visu ko viņa dara, bet joprojām bērns. Un ko no viņas mēs sagaidām? Ko no viņas prasām? Vai ir par daudz? Bet aizkadrā paliekam mēs, vecāki ar visiem saviem jautājumiem un neskaidrām atbildēm vai bez atbildēm. Un mēs arī vadam savas dzīves. Arī mūsu dzīves turpinās. Mēs mēģinām sevi savākt.
Tos puzles gabaliņus viens otram palīdzam salikt, kas nodrupuši pa malām. Darbs, atbildības, mājas dzīve, hobiji, brīvbrīdis, divatā, kalendārs pildās, bet ir nedaudz rudens iztukšītis. Gribās, lai kalendārs paliek tukšs. Bet tā jau nevar, jo dzīve rit uz priekšu, tā nemitīgi pulsē un līkumo uz visām pusēm.
Skrējiens. Kā vāveres ritenī. Dažreiz ielūkojies sociālajos tīklos un papriecājies par citiem, starp reklāmu ruļļiem un dažādiem reeliem. Dažreiz ieslīgsti prokrastinācijā un pus nakti pavadi lasot Threads. Bet katru dienu sev nosoli grāmatu palasīt, bet tā paliek skapī šķielēdama. Un tā dienas paiet. Vienu dienu dzīvo ar endorfīniem un priecājies, nākamajā caur negulētu nakti pārdzīvo par kārtējo atlikto darbu, kas gulstas kā smaga nasta. Dažas negulētas naktis un mana verbālā caureja pavērās.
P.S. mums joprojām nav auklītes, kalendāru es lieki neaizpildu, dejoju divas vai trīs reizes nedēļā, mēģinu sportot ikdienā un nevaru saprast vai esmu gatava darbam, kas pēc diviem mēnešiem sāksies.
Kā viņām tas sanāk?
Rūtai tūlīt paliks deviņi mēneši, bet šis laiks kopš mana pēdējā ieraksta, ir ne tikai paskrējis, bet arī emocionāli visādos veidos salauzis. Tad es savus puzles gabaliņus sastiķēju un taisu jaunu kafijas krūzi, un dzīvoju tālāk. Tie posmi tik viļņveidīgi un es te peldu pa straumi, tad atkal pret straumi.