Skābekļa maska šim lidojumam netika iedota
Tikko noliku klausuli un ieskrēju ātrā dušā, jo steidzos pagulēt. Vīrs ar abiem bērniem pie ārsta. Man ir dots attelpas mirklis, jo man ir jāsavācās, vismaz savu bērnu dēļ. Lēnām grimstu, un man nepatīk, ko šī sajūta dara man un ko es nodaru saviem mīļajiem. Esmu kā izdegusi spuldze, ko neviens negrasās nomainīt. Iespējams pat pārdegusi, emocionāli un fiziski, un Jāņu brīvdienas mani nokausēja. Sērfoju pa viļņiem, bet vilnis palika pārāk liels un es iegāzos ūdenī. Meklēju sēkli, meklēju peldriņķi, bet tuvumā tāda nebija un nav, vēl turos virs ūdens. Bail paliks tad, kad būšu tikusi zem tā. Ļoti daudzi mani pazīst kā pozitīvu un smaidīgu cilvēku, kāda es lielākoties arī esmu. Bet ziniet, par cik esmu arī īsts cilvēks, man ir brīži, kad mani apmeklē tās nejaukās emocijas un es negribu viņas slēpt, jo viņas ir tikpat īstas, cik esmu arī es. Tagad ir posms, kad nav labi. Ar maniem bērniņiem un vīru viss kārtībā, viņi ir man blakus. Viņi ir tie, kas man liek noturēties virs ūdens, bet esmu sevi pazaudējusi. Iedevu glābšanas riņķus visiem un aizmirsu par sevi. Es varētu vainot kārtējo reizi Jurģi un viņa mūžīgo nemieru, bet pie savām likstām bērnus nevar vainot. Ir bijusi viena diena šajā jūnija mēnesī, kad es jutos fantastiski. Tas bija tad, kad biju atkal iekāpusi deju kurpēs un adrenalīna sajūta saglabājas teju visu nakti, esmu tik pateicīga par šo iespēju. Biju gatava skriet uz mežu un pilnā kaklā kliegt, cik esmu laimīga, tieši te un tagad. Tik ļoti gribēju pieturēties pie tās saldās sajūtas, bet uz mēles gala atkal palika sāļš. Sirds gavilē, bet ķermenis un prāts klusē. Nav jau vēlēšanās rakstīt par negatīvām lietām, jo paskat – ir vasara, ir saule un vējš, un var baudīt lietu, negaisu un kā bērns lēkāt pa peļķēm, peldēties līdz lūpas zilas, sēdēt visu vakaru zemeņu dobē vai dejot zaļumballē līdz rīta gaismai. Bet man negribās neko no tā visa. Gribās palikt mazai un neredzemai. Pat četras sienas liekas tīri mājīgas. Es zinu, ka viss šis pāries kaut kādā mirklī un nenosodiet mani par manu negatīvismu. Es mēdzu būt arī šāda. Reti.
Ieelpot un izelpot
Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet tas palīdzēja. Un tad vienā dienā mazais sāka smaidīt. Tā patiesi smaidīt un mana sirds sāka līksmot, gribējās dejot prieka deju un to mirkli pagarināt. Un, jo biežāk viņš smaidīja, jo vairāk es ieguvu apliecinājumu tam, ka es kaut ko tomēr daru pareizi, neskatoties uz manām šaubām.
Katrs šis jaunais posms, šie mazie atklājumi mazā cilvēka dzīvē, liek nedaudz satraukties un ar aizrautību gaidīt, skatīties, kas būs pēc tam. Šodien izvilkām no skapja aktivitāšu paklājiņu, lai gan man liekas smieklīgi, ka tas mazais skatās uz krāsainiem dzīvnieku dibeniem. Viņš lūkojās un vēro, māj viņiem ar rociņām, it kā sasveicinoties. Un, ak jel, Jurģis sācis runāties! Mūsu mazais rīta modinātājpulkstenis, acis kā pogas un stāsta visu, kas uz sirds. Katru reizi nodomāju par telefonu, ar ko varētu nofilmēt, bet tad šo vēlmi es apstādinu un baudu ar neizgulētajām acīm no kārtējās pusgulētās nakts, smaidu uz lūpām. Rīts var sākties!
Šis mēnesis ir bijis salīdzinoši mierīgs. Ik pa laikam ar meitas uzvedību pacīnamies un ir mirkļi, kad nesaprotam, kas notiek ar mūsu foršo divgadnieci, bet tas ir mūsu pašu spēkos izzināt, izprast un palīdzēt, būt viņai blakus. Tam laikam vajag laiku un tas mums ir.
Kā es priecājos par visiem ciemiņiem, kas mūs apciemoja šajā mēnesī, jo ieguvām tādu enerģiju no jūsu klātbūtnes. Mums patīk ciemiņi un viesi, dažbrīd gan mums tas viss izvēršas nelielā haosā, bet paldies, paldies, paldies jums. Mēs uzplaukām pavasarī. Tikpat ātri cik pumpuriņi izsprāga no krūmiem un kokiem šajā aprīļa mēnesī. Vai jūs arī bijāt pārsteigti par to, kā viss sazaļoja tādā steigā ? Un kā tas pavasara gaiss smaržo! Pilsēta pulsē no enerģijas un cilvēki sākuši tā patiesi smaidīt. Visi kā bitītes darbojas. Bērnu balsis atbalsojas visos pagalmos. Viss tik dzīvs un piepildīts. Baudam un sportojam, taisām piknikus, lienam ārā no savām aliņām, rušinamies pa darzu, izmēģinam ko jaunu. Pavasaris ir domāts atdzimšanai, jaunu lietu un vietu iepazīšanai. Viss būs.
Pavasaris
Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs.
Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana.
Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai. Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts.
Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais.
Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.
Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas. Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.